Anna vienmēr bija bijusi vesela. Viņa reti slimoja, dzīvoja aktīvu dzīvesveidu, un līdz tam rītam nekas neliecināja par nepatikšanām. Viss sākās ar parastu vājumu — reiboni, nelielu spiedienu krūtīs. “Pārpūle,” viņa nolēma un pierakstījās pie sava ģimenes ārsta.
Ārsts nozīmēja dažas analīzes un nosūtīja viņu uz ultraskaņu — tikai piesardzības nolūkos. Anna tajā rītā ieradās klīnikā: baltas sienas, antiseptiska līdzekļa smarža, rinda vienādi nogurušu seju. Viņa apsēdās uz izmeklēšanas galda, medmāsa ieslēdza aparātu, un telpu piepildīja klusa instrumenta dūkoņa.
“Nomierinieties,” teica ārste, jauna sieviete ar maigu balsi. “Apskatīsimies.”
Anna skatījās griestos, klausoties, kā devējs slīd pār viņas ādu. Ēnas mirgoja pa ekrānu — parastas, neskaidras formas. Ārste klusēja, lūkojoties. Tad viņa pietuvināja attēlu, mainīja leņķi un sarauca pieri.
“Tas ir dīvaini,” viņa nomurmināja. “Vai esat pārliecināta, ka neesat stāvoklī?”
Anna pasmaidīja. “Es nevaru būt stāvoklī. Man pat nav dzemdes.”
Ārsts paskatījās uz viņu. Ekrāns klusi pīkstēja – ritmiski, ātri.
“Klausieties,” viņa nočukstēja, pagriežot skaļruni pret sevi.
No tā atskanēja sirdspuksts. Skaļš, skaidrs. Bet tūlīt pēc tam otrs. Klusāks. Smagāks.
Divi ritmi. Pilnīgi atšķirīgi.
Anna nobālēja.
“Kas tas ir?” Viņas balss drebēja.
Ārsts klusēja, viņas skatiens bija pievērsts monitoram.
“Viens ritms ir tavs,” viņa beidzot teica. “Otrais… es nesaprotu, kur tas ir. Tas nav sirdī. Tas ir zemāk. Tas ir tā, it kā kāds cits… dzīvotu tevī.”
Ekrāns nedaudz iemirdzējās, un ēna uz monitora pakustējās.
