Nakts bija klusa un silta. Visi mājā gulēja — vecāki, bērni, pat kaķis, kas bija saritinājies pie radiatora. Gaitenī mirdzēja tikai maza naktslampiņa, un kaut kur aiz sienas klusi tikšķēja pulkstenis. Nekas neliecināja par nepatikšanām.
Bet ap trijiem naktī mamma pamodās no dīvainas skaņas — kā klusas sprakšķēšanas. Ne skaļas, bet asas, it kā kāds lēnām lauztu sausu zaru. Sākumā viņa domāja, ka ārā līst lietus, tad kaķis skrāpē sienu. Bet skaņa atkārtojās.
Viņa piecēlās, uzmeta halātu un izgāja gaitenī. Klusums. Tikai tā tikko dzirdamā trrrrr, kaut kur pie grīdas. Un pēkšņi — smaka. Smalka, bet pazīstama. Plastmasa. Piedegusi. Viņa pagriezās un ieraudzīja mazu dzirksteli pie kontaktligzdas. Tad vēl vienu.
Tad uz sekundi uzliesmoja oranža gaisma. Viņa pieskrēja klāt un izvilka kontaktdakšu — to pašu no vecā sildītāja, ko viņi vienmēr turēja ieslēgtu “naktī, lai sasildītos”. No kontaktligzdas nāca dūmi. Pēc sekundes liesmas uzšāvās gaisā — tieva svītra pāri tapetēm.
“Celieties augšā!” viņa iekliedzās, pārspīlējot ar spiegšanu.
Viņas vīrs pielēca, bērni pamodās. Viņš piesteidzās ar slapju dvieli un noslāpēja liesmas, kamēr viņa skrēja ar ūdens spaini. Kaķis vāļājās pa grīdu, nokritušas krūzes skaņas, kliedzieni — viss bija sajaukts. Pēc minūtes viss bija beidzies. Siena bija sodrēja, tapetes apdegušas, kontaktligzda izkususi. Bet māja palika neskarta.
Kad ugunsdzēsēji ieradās, viņi apskatīja notikuma vietu un tikai kratīja galvas:
“Jums paveicās. Vēl desmit minūtes, un viss būtu aizdegies. Vainojama bija vecā kontaktligzda un pārslogotā ķēde.”
Ģimene tajā naktī ilgi nevarēja gulēt. Viņi sēdēja virtuvē, dzēra tēju un klusēja. Mamma tikai klusi teica:
“Es nezinu, kas mani tad pamodināja…”
Kopš tā laika viņi nekad neko neatstāj ieslēgtu naktī savā mājā. Un pie sienas, blakus jaunajai kontaktligzdai, karājas maza zīme, ko izgatavojusi viņu meita:
“Modrība arī ir mīlestība.”
