Marina pamodās agrāk nekā parasti — rets, mierīgs rīts, kad neviens viņu nesteidzināja, nezvanīja un neprasīja viņas uzmanību. Vīrs bija komandējumā, bērni bija pie vecākiem, un klusums dzīvoklī šķita gandrīz svētku. Viņa nolēma sev radīt nelielu rituālu: mīkstu segu, siltu tēju, mīļāko grāmatu — beidzot brīdi sev.
Virtuvē viņa ieslēdza tējkannu un sāka šķirot tējas maisiņu kasti. Bergamotes smarža vienmēr pacēla viņas garastāvokli. Viņa paņēma pirmo tējas maisiņu, kas viņai uznāca, bet uzreiz sarāvās — tas šķita nedaudz čaukstošs. “Droši vien papīrs,” Marina nodomāja un grasījās nolaist maisiņu krūzē.
Bet pēkšņi… maisiņš nedaudz pakustējās.
Viņa sastinga. Pat viņas elpošana kļuva klusāka.
“Es to iedomājos…” viņa nočukstēja sev un uzmanīgi pievilka maisiņu tuvāk gaismai.
Papīra šuves šķita nedaudz vaļā, un kaut kas bālgans iekšpusē saraustīti kustējās. Marinai no šīs domas kļuva slikti, bet viņas prāts visu laiku atkārtoja: “Tā ir tēja. Tur nekas nevar būt.”
Viņas rokas drebēja. Viņa atplēsa tējas maisiņu, lai pārliecinātos par to reizi par visām reizēm.
Un nākamajā mirklī viņa nodrebēja:
izkrita sīks, dzīvs kāpurs.
Īsts. Locījās.
Marina iekliedzās un atkāpās tik strauji, ka viņas elkonis nogāza cukurtrauku no plaukta. Cukurs izkaisījās pa visu galdu, bet viņa to pat nepamanīja – viņa drebēja no riebuma un šoka.
Uz grīdas lēnām turpināja rāpot bālgans tārps.
Viņas pašas tēja… viņas iecienītākā marka… viņa to gandrīz izdzēra!
Viņas sirds dauzījās tik stipri, ka viņa domāja, ka kaimiņi dzirdēs. Viņa satvēra kasti, nometa visas paciņas uz galda un sāka tās pārbaudīt vienu pēc otras. Dažas bija veselas, bet divas izskatījās pietūkušas un nevienmērīgas. Viņa tās atplēsa, it kā dusmās, un vienā atklāja nelielu kokonu.
Pāri mugurkaulam pārskrēja drebuļi.
Marina iegrima krēslā, aizsedza seju ar rokām un centās nomierināties. Viņa nodrebēja, atceroties vien to, ka pirms brīža turēja to pie lūpām.
Viņas pirmās domas bija par bērniem: “Kas būtu, ja kāds no viņiem to redzētu? Kas būtu, ja viņi nejauši to pamēģinātu?”
Viņai kļuva pavisam slikti.
Saņēmusi spēkus, viņa piezvanīja uzņēmuma kvalitātes kontroles nodaļai, bet viņi palūdza tikai partijas numuru un svinīgi pateicās par informāciju. Nekādas līdzjūtības, nekādas cilvēciskas rūpes. It kā viņa sūdzētos par nedaudz saplēstu iepakojumu, nevis par dzīvu radību ēdiena iekšpusē.
Riebuma pilnā protestā Marina izmeta visu kasti. Nekavējoties. Pat nedomājot. Un tad viņa ilgi mazgāja rokas, galdu, grīdu – visu, kam varēja pieskārties šī mazā baltā šausma.
Un, kad viņa beidzot jutās tīra, viņa pēkšņi pieķēra sevi pie domas:
viņas mazais rīta rituāls – tēja, sega, grāmata – vairs nešķita tik svarīgs. Viņa vēlējās tikai vienu: pagatavot sev stipru melnu kafiju, vēlams, šķīstošo, bez pārsteigumiem iekšpusē.
Bet vakarā notika kas dīvaināks. Kad Marina atvēra skapi, lai ieliktu tajā tikko nopirkto kafiju, viņa uz sekundi sajuta pazīstamu, vieglu čaukstošu skaņu. Viņa sastinga, viņas sirds izlaida sitienu.
Un tad viņa saprata – skaņa nenāca no maisiņa vai kastes.
Tas mazais baltais punktiņš, tik tikko pamanāms uz skapīša iekšējās sienas, kur viņa bija nolikusi tēju, vēstīja, ka rīts ir tikai sākums…
