Vēlu vakarā, kad saule jau bija norietējusi aiz priedēm, Leons pa meža taku atgriezās mājās. Vējš šalkoja zaros, un klusums bija tik biezs, it kā pati daba aizturētu elpu. Pēkšņi viņš izdzirdēja aizsmakušu, tikko dzirdamu gaudošanu.
Viņš apstājās.
Pie nogāzta koka gulēja ievainots vilks, liels ar biezu, pelēku kažoku. Netālu, pie tā sāniem piespiedies, drebēja mazs vilkēnēns. Ap to sniegots sniegs bija nokaisīts ar asins lāsēm. Vilks pacēla galvu, satika Leona skatienu un nerūca. Tas tikai smagi elpoja, it kā cenšoties pateikt kaut ko svarīgu.
Leons saprata: dzīvnieks bija iesprostots. Tā ķepā ietriecās nežēlīgs metāla āķis, plēšot miesu.
Neskatoties uz bailēm, viņš uzmanīgi tuvojās un runāja klusā balsī, lai nebaidītu ne pieaugušo vilku, ne vilkēnēnu. Viņa rokas trīcēja, bet viņam izdevās atraisīt slazdu un atbrīvot dzīvnieku. Vilks neaizbēga — tas tikai vāji pagrūda Leonu ar purnu, it kā pateicībā.
Leons pat atstāja viņiem nedaudz ēdiena: maizes gabaliņu, nedaudz žāvētas gaļas. Viņš lēnām aizgāja, pārliecinoties, ka dzīvnieki ir dzīvi.
Viņš bija pārliecināts, ka nekad vairs tos neredzēs.
Bet viņš kļūdījās.
Nākamajā dienā notika kaut kas tāds, kas lika Leonam izplūst aukstos sviedros.
Rīts sākās dīvaini. Putni, kas parasti bija trokšņaini, klusēja. Suns ciematā nemitīgi rēja, it kā brīdinot par kaut ko. Kad Leons sasniedza mežu, viņš sniegā pamanīja neparastas pēdas — pieauguša vilka lielās ķepas un netālu esoša vilka mazuļa ķepu nospiedumus.
Pēdas veda tieši… uz viņa māju.
Leons sastinga.
Pie lieveņa, biezā rīta dūmakā, stāvēja tie paši divi vilki. Pieaugušais vairs neizskatījās vājš — gluži pretēji, viņš bija majestātisks un stiprs. Vilcēns sēdēja netālu, skatoties uz Leonu ar milzīgām dzintara acīm.
Bet visdīvainākais bija tieši blakus viņiem:
kaut kas bija uzmanīgi novietots uz sniega, ko vilki, šķiet, viņam bija atnesuši. Kā dāvanu. Vai brīdinājumu.
Pieaugušais vilks izlaida īsu gaudošanu — blāvu, ieilgušu skaņu, it kā pieprasot uzmanību. Tad viņš pagriezās, pieskārās ar degunu vilka mazulim un pazuda mežā.
Vilka mazulis vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu Leonam — un tad arī pazuda starp priedēm.
