14 novembrī 45 gadu jubileju svin Sarmīte Rubule, sieviete, kura reiz bija viena no spilgtākajām skatuves personībām, bet šodien apzināti izvēlas klusumu. Viņas dzīve ir krasi mainījusies, un pati aktrise to neslēpj — šobrīd galvenā loma nav uz skatuves, bet mājās.
Pirms trim gadiem Sarmīte kļuva par mammu, un tas pārvilka skaidru līniju starp iepriekšējo un tagadējo dzīvi. Toreiz viņa atzina, ka ir pilna laika māmiņa un visu savu uzmanību velta dēlam. Kopš tā brīža intervijas vairs netiek dotas, publiskā telpa palikusi aiz muguras, bet sociālie tīkli viņu neinteresē. Viņas laime patiešām dzīvo klusumā.
Ilgus 18 gadus Rubule bija viena no temperamentīgākajām Dailes teātris aktrisēm. Viņas kontā ir vairāk nekā 50 lomas, un skatītāji viņu labi atceras arī no seriāliem UgunsGrēks, Likteņa līdumnieki un Svešā dzīve. Taču pirms pieciem gadiem viņas vārds pēkšņi pazuda no teātra afišām.
Tolaik teātra jaunais vadītājs Juris Žagars pieņēma lēmumu atbrīvot vairākus aktierus, un viņu vidū bija arī Sarmīte. Aktrise šo soli uzskatīja par netaisnīgu un vērsās tiesā, prasot atjaunošanu darbā un kompensāciju. Pirmā instance lēma viņai par labu, taču apelācijas tiesa spriedumu atcēla, un Rubule zaudēja.
Pēc aiziešanas no Dailes teātra viņa vēl uz laiku parādījās neatkarīgajā teātrī Austrumu robeža un seriālā Viņas melo labāk, bet tad publiskajā telpā iestājās klusums. Bez skandāliem. Bez paziņojumiem. Vienkārši pazuda.
Taču pati Sarmīte šo klusumu neuzskata par zaudējumu. Viņa savulaik atzinusi, ka cenšas būt labākais draugs pati sev. Viņai nav universālas laimes formulas, bet ir apzināta izvēle katru dienu uztvert kā dāvanu. Viņa nemeklē prieku ārpusē un negaida, ka kāds to iedos.
Aktrise uzsver, ka ļoti svarīgi ir tas, ar kādu noskaņojumu cilvēks sāk dienu. Ja no rīta sev pasaka, ka dzīve ir skaista un diena pieder tev, tad viss var izdoties. Un, ja neizdodas, vienmēr jāatceras — daudziem klājas vēl grūtāk, bet viņi nesūdzas un atrod spēku smaidīt.
Šodien Sarmīte Rubule vairs necenšas būt redzama. Viņa vienkārši ir. Dzīva, vesela, pateicīga un savā ritmā. Un tieši tāpēc šis stāsts skan tik skaļi.
