Katru sestdienu Margarita ieradās kapsētā. Viņa nebija palaidusi garām nevienu nedēļu kopš dienas, kad pirms divdesmit gadiem zaudēja savu vīru. Rudens nomainīja ziemu, ziema – pavasari, bet rutīna palika: vainags, svece, īsa lūgšana. Tas kļuva par viņas vienīgo rituālu, vienīgo veidu, kā ar viņu runāt.
Tas rīts bija saulains, retums novembrī. Viegla migla klāja zemi, un lapas pielipa pie viņas zābakiem. Margarita gāja pa pazīstamo taku starp krustiem, turot rokās baltu liliju pušķi. Bet, tuvojoties kapam, viņa apstājās. Pušķis jau gulēja uz marmora plāksnes – svaigs, kārtīgs, tikko nolikts.
Ziedi bija tie paši, ko viņa vienmēr nesa – baltas lilijas, sasietas ar zelta lenti. Bet to kāti joprojām mirdzēja ar ūdens lāsēm, it kā tie tur būtu nolikti tikai pirms dažām minūtēm. Margarita sastinga. Neviens cits kā viņa šeit nekad nebija bijis. Viņa par to bija pārliecināta.
Viņas sirds sāka sisties straujāk. Viņa paskatījās apkārt – apkārt neviena nebija. Tikai vārna uz tuvējā žoga un vāji dūmi no kāda sveces. Sieviete pietupās, lai aplūkotu pušķi, un pamanīja uz zīmītes mazu kartīti. Uz tās bija rakstīts: “Man tevis pietrūka, Rita.” Rokraksts bija pārāk pazīstams.
Viņai aizrāvās elpa. Tas bija tas pats uzraksts, ko viņas vīrs atstāja uz zīmītēm, dodoties komandējumos. Tas pats maigais “R”, tas pats nelīdzenais triepiens. Viņa pārvilka pirkstus pāri papīram – un juta to siltu, it kā tas tikko būtu izspiests no viņas rokām.
Pēkšņi viņa dzirdēja soļus aiz muguras. Klusi, lēni, it kā kāds ietu pa slapju zemi. Margarita pagriezās, bet taka bija tukša. Tikai lapas klusi čaukstēja vējā. Un tad no tālienes atskanēja vīrieša balss.
Klusi, aizsmakusi. – Rita… Es zināju, ka tu nāksi.
