Desmit gadus pēc mūsu izlaiduma balles es turēju savu vārdu un devos uz okeāna krastu, lai satiktu Elizabeti. Taču, kad pienāca tā diena, man pretī nenāca viņa. Manā priekšā apstājās mazs zēns — un tas, ko viņš pateica, uz visiem laikiem izmainīja manu dzīvi.
Veranda klusi iečīkstējās zem manis, kad atgāzos krēslā. Vakara gaiss vēsi pārslīdēja pāri sejai. Elizabete sēdēja man blakus, rokās turot kūpošu tējas krūzi, kamēr rietošā saule iekrāsoja visu zeltainos toņos. Viņai mugurā bija tas pats vecais zilais džemperis, par kuru viņa vienmēr teica, ka tas ir visērtākais.
– Vai tu kādreiz domā par to vakaru? – viņa klusi pajautāja.
Es paskatījos uz viņu.
– Katru dienu, – es atbildēju.
Un atmiņas uzreiz atgriezās.
Sporta zāle bija pārpildīta, bet es redzēju tikai viņu.
Elizabete stāvēja pie punča galda, viņas zaļā kleita mirdzēja zem no griestiem karājošām gaismas virtenēm. Spīdumi lēni krita lejup, grupa spēlēja lēnu dziesmu. Es piegāju pie viņas, sirdij dauzoties tā, it kā es atkal pirmo reizi viņu aicinātu uz randiņu.
– Sveika, – mēģināju pateikt mierīgi.
VIŅA PAGRIEZĀS, UN VIŅAS ACIS IEMIRDZĒJĀS.
Viņa pagriezās, un viņas acis iemirdzējās.
– Sveiks arī tu, – viņa pasmaidīja.
Es pasniedzu viņai glāzi ar punču.
– Domāju, ka noderēs. Tu dejo bez apstājas.
– Paldies, – viņa iedzēra malku. – Bet zini… šis ir mūsu vienīgais vakars. Es negribu izniekot ne mirkli.
Viņas vārdi man trāpīja tieši krūtīs.
– Nesaki tā. Mums vēl priekšā visa vasara.
Viņa pakratīja galvu.
– Nē. Tēvs nākamnedēļ sāk jauno darbu. Rīt no rīta mēs pārvācamies.
– Rīt? – es čukstēju.
Viņa pamāja. Smaids uz mirkli sašķobījās.
Tajā brīdī es sapratu: šī ir mūsu pēdējā nakts kopā.
? TAD NOSLĒGSIM VIENOŠANOS – ES IZTEICU UN SATVĒRU VIŅAS ROKU.
– Tad noslēgsim vienošanos, – es teicu un satvēru viņas roku.
– Kādu vienošanos?
– Pēc desmit gadiem satiksimies. Pie okeāna. Tur, kur vienmēr gribējām aizbraukt kopā. Es būšu tur. Es tevi gaidīšu.
Viņa samirkšķināja acis, pārsteigta.
– Stefan…
– Es runāju nopietni. Pēc desmit gadiem. Lai kas arī notiktu.
Viņa ilgi skatījās manī, tad pasmaidīja ar to patieso smaidu, kas vienmēr lika manai sirdij savilkties.
– Es apsolu, – viņa teica.
Atlikušo vakaru mēs dejojām un smējāmies tā, it kā rītdiena neeksistētu. Autostāvvietā mēs atvadījāmies. Es apskāvu viņu tik cieši, cik vien spēju.
? AR DIEVU, STEFAN, – VIŅA NOČUKSTĒJA.
– Ar dievu, Stefan, – viņa nočukstēja.
Es nespēju atbildēt. Tikai vēroju, kā viņa aiziet.
Sākumā mēs centāmies. Es rakstīju viņai katru nedēļu. Viņa atbildēja — stāstīja par savu jauno skolu Āzijā. Tad vēstules kļuva retākas. Un beidzot apklusa pavisam.
Reiz es piezvanīju. Atbildēja viņas mamma.
– Viņa ir aizņemta, – viņa sacīja. – Viņai ir grūti uzturēt saikni.
Es sūtīju arī ziņas. Dažreiz saņēmu īsu atbildi. Pieklājīgu. Atturīgu.
Galu galā klusums visu aprija.
Taču solījums manī palika.
Desmit gadi aizritēja nemanot. Es pabeidzu studijas, sāku strādāt, ieguvu jaunus draugus. Bet doma par okeānu nepazuda.
KAD PIENĀCA TĀ DIENA, ES IEKĀPU MAŠĪNĀ UN DEVOS UZ KRASTU.
Kad pienāca tā diena, es iekāpu mašīnā un devos uz krastu.
Okeāns manā priekšā šķita bezgalīgs. Viļņi vienmērīgi sitās pret smiltīm. Rīta saule iekrāsoja ūdeni zeltainu. Es malkoju tēju no termosa, sirdij dauzoties krūtīs.
Bija dažas minūtes pāri deviņiem. Varbūt viņa kavējas. Varbūt viņa nemaz nenāks.
Un tad es ieraudzīju kādu tuvojamies.
Mazs zēns gāja man pretī. Apmēram desmit gadus vecs. Tumšie mati vējā bija izspūruši. Viņš skatījās uz mani ar nopietnu sejas izteiksmi.
Viņš apstājās man priekšā.
– Atvainojiet, kungs, – viņš klusi teica. – Vai jūs… esat Stefans?
Es sastingu.
– Jā. Kas tu esi?
VIŅŠ SAMINSTINĀJĀS. – ES ESMU NEITANS.
Viņš saminstinājās.
– Es esmu Neitans. Mamma teica, lai es jūs atrodu.
– Tava mamma? – es aizsmakuši jautāju. – Kas ir tava mamma?
– Neitan! – atskanēja balss.
Es pagriezos.
Tā bija viņa.
Elizabete.
Viņas mati bija īsāki, tajos iemirdzējās daži sirmi pavedieni. Sejā bija redzami gadi. Bet acis — tās pašas siltās, starojošās acis.
– Elizabete…?
VIŅA PIETUVOJĀS. – PIEDOD, STEFAN.
Viņa pienāca tuvāk.
– Piedod, Stefan. Es pazaudēju kladi ar tavu adresi un tavām vēstulēm. Es nezināju, kā tevi atrast.
Es tikai skatījos uz viņu.
– Kad es aizbraucu, es nezināju, ka esmu stāvoklī, – viņa teica ar drebošu balsi. – Kad to uzzināju, tava adrese jau bija pazudusi. Es baidījos. Domāju, ka pēc tik ilga laika tu varbūt vairs negribētu par mani dzirdēt.
Es paskatījos uz Neitanu. Uz savu dēlu.
– Elizabete… tev vajadzēja man pateikt. Es būtu bijis tev blakus.
Viņa pamāja, asarām krītot pār vaigiem.
– Es zinu. Es baidījos. Un laiks pagāja, un man šķita, ka jau ir par vēlu.
Neitans paskatījās uz viņu.
– Mammu, tu teici, ka viņš būs šeit. Un viņš ir.
Es notupos viņa priekšā.
– Neitan… es nezināju par tevi. Bet tagad es esmu šeit.
VIŅŠ ILGI SKATĪJĀS UZ MANI, TAD KAUTRĪGI PASMAIDĪJA.
Viņš ilgi skatījās uz mani, tad kautrīgi pasmaidīja.
– Tu esi garāks, nekā es domāju.
Elizabete iesmējās caur asarām.
– Humora izjūtu viņš ir mantojis no tevis.
No tā brīža mēs kļuvām nešķirami.
Gadu vēlāk mēs ar Elizabeti apprecējāmies. Mēs kopā audzinājām Neitanu, un vēlāk mums piedzima vēl divi bērni — dēls un meita. Tas nebija vienmēr viegli, bet mēs pārvarējām katru grūtību kopā.
Tagad mums ir seši mazbērni. Veranda ir tā pati, vakara gaiss arī. Elizabete sēž man blakus un vēro mazbērnus pagalmā.
– Dīvaini, – es sacīju. – Viens solījums izmainīja visu.
Elizabete paskatījās uz mani.
– Tu to izpildīji, – viņa teica. – Un es arī.
Mēs klusējot sēdējām saulrietā, ap mums — dzīve, ko bijām kopā uzbūvējuši.
