Vecais centra kinoteātris man nebija tikai darbavieta. Man tas šķita kā vieta, kur projektora klusā dūkoņa uz īsu brīdi spēj apslāpēt visas pasaules rūpes. Gaisā vienmēr virmoja sviestaina popkorna smarža, bet izbalējušie vintage plakāti čukstēja stāstus par laikmetu, kuru es vairs spēju tikai iztēloties.
Katru pirmdienas rītu viņš ieradās vienā un tajā pašā laikā.
Precīzi, paredzami, gandrīz kā saullēkts.
Viņš nebija kā pārējie apmeklētāji, kas steidzīgi iebrāzās pa durvīm, meklējot kabatās sīknaudu vai vicinot biļeti.
Edvardā bija kaut kāda īpaša cieņa.
Viņa garo, kalsno augumu vienmēr klāja rūpīgi aizpogāts pelēks mētelis. Sudrabainos matus viņš bija atķemmējis atpakaļ, un katra šķipsna stāvēja ideāli savā vietā.
Un katru reizi viņš lūdza vienu un to pašu.
– Divas biļetes uz rīta seansu.
Vienmēr divas.
Kad es pasniedzu viņam biļetes, viņa aukstie pirksti nejauši pieskārās manai rokai. Es pieklājīgi viņam pasmaidīju, bet tikmēr manī atkal un atkal skanēja tas pats jautājums.
Kāpēc divas biļetes?
Kam viņš pērk otro?
– Atkal divas biļetes? – Sāra aiz manis pasmīnēja, apkalpojot citu apmeklētāju. – Noteikti gaida kādu vecu mīlestību. Zini, tāds klasisks romantisks stāsts.
– Vai spoku – iesmējās arī Stīvs. – Varbūt viņš apprecējās ar to.
Es nesmējos.
Kaut kas Edvardā man teica, ka šie joki nav pareizi.
VAIRĀKAS REIZES MAN IENĀCA PRĀTĀ PAJAUTĀT VIŅAM PATIESĪBU. ES PAT GALVĀ IZDOMĀJU TEIKUMUS.
Bet, kad pienāca īstais brīdis, es vienmēr apklusu.
Galu galā tas nebija mans darīšana.
Tomēr nākamā pirmdiena bija citāda.
Man bija brīvdiena, un, guļot gultā un vērojot sarmas rakstus, kas parādījās pie loga malas, manī sāka veidoties doma.
Kas būtu, ja es viņam sekotu?
Nevis lai spiegotu… tikai ziņkārības dēļ.
Galu galā tuvojas Ziemassvētki. Brīnumu laiks.
RĪTA GAISS BIJA DZELDĒJOŠS UN SVAIGS, BET PĀRI IELAI IZKĀRTĀS SVĒTKU GAISMIŅAS AUKSTUMĀ ŠĶITA VĒL SPOŽĀKAS.
Kad es iegāju puskrēslainajā kinoteātra zālē, Edvards jau sēdēja tur.
Ekrāna blāvā gaisma iezīmēja viņa siluetu. Viņš sēdēja domās iegrimis, pilnīgi taisnu muguru, it kā gaidītu kādu svarīgu notikumu.
Kad viņš mani ieraudzīja, viņa sejā parādījās vājš smaids.
– Jūs šodien nestrādājat – viņš piezīmēja.
Es apsēdos viņam blakus.
– Es nodomāju, varbūt jums noderētu mazliet kompānijas. Es jūs tik daudz reižu esmu šeit redzējusi.
Edvards klusi iesmējās, bet viņa balsī slēpās skumjas.
– TAS NAV PAR FILMĀM.
– Tad par ko? – es jautāju, nespēdama apturēt savu ziņkārību.
Edvards atlaidās atzveltnē, sakrustoja rokas klēpī un vairākas garas sekundes klusēja.
It kā domātu, vai var man uzticēties.
Tad viņš beidzot sāka runāt.
– Pirms daudziem gadiem šeit strādāja kāda sieviete – viņš teica, joprojām skatoties uz ekrānu. – Viņu sauca Evelīna.
Es paliku klusa.
Es jutu, ka šo stāstu nedrīkst steidzināt.
– VIŅA BIJA SKAISTA – VIŅŠ TURPINĀJA AR VĀJU SMAIDU. – NE TĀDĀ NOZĪMĒ, KA VISI BŪTU ATSKATĪJUŠIES. VIŅĀ BIJA TĀDS SKAISTUMS, KAS PALIEK CILVĒKĀ. KĀ MELODIJA, KO NESPĒJ AIZMIRST. VIŅA STRĀDĀJA ŠAJĀ KINOTEĀTRĪ. ŠEIT MĒS SATIKĀMIES. UN ŠEIT VISS SĀKĀS.
Es spēju iztēloties šo ainu, kamēr viņš runāja.
Rosīgo kinoteātri. Projektora mirgojošo gaismu uz Evelīnas sejas. Viņu klusās sarunas starp seansiem.
– Kādu dienu es viņu uzaicināju uz rīta seansu viņas brīvdienā – Edvards teica. – Viņa piekrita.
Viņš uz mirkli apklusa.
– Bet viņa nekad neatnāca.
– Kas notika? – es klusi jautāju.
– Vēlāk es uzzināju, ka viņu atlaida – viņš atbildēja smagākā balsī. – Es jautāju kinoteātra vadītājam, kā varētu viņu atrast, bet viņš neko neteica. Viņš teica, lai es tur vairs nenāku. Es neko nesapratu. Evelīna vienkārši… pazuda.
EDVARDS LĒNI IZELPOJA, TAD PASKATĪJĀS UZ TUKŠO KRĒSLU SEV BLAKUS.
– Es mēģināju doties tālāk. Apprecējos, dzīvoju klusu dzīvi. Bet, kad mana sieva nomira, es atkal sāku nākt šurp. Varbūt es uz kaut ko cerēju… varbūt tikai uz to, ka kādreiz vēl viņu ieraudzīšu.
Es smagi noriju siekalas.
– Viņa bija jūsu dzīves mīlestība.
– Bija. Un vēl joprojām ir.
– Ko jūs par viņu atceraties?
Edvards skumji pasmaidīja.
– Tikai vārdu. Evelīna.
TAJĀ BRĪDĪ ES PATEICU KAUT KO, KO PAT PATI LĪDZ GALAM NEBIJU APDOMĀJUSI.
– Es palīdzēšu jums viņu atrast.
Un tad mani kā zibens spēriens ķēra atklāsme.
Evelīna kādreiz strādāja kinoteātrī.
Un vīrietis, kurš viņu atlaida… bija mans tēvs.
Tomass.
Vīrietis, kurš visu manu dzīvi gandrīz nebija man pievērsis uzmanību.
Es gatavojos satikt tēvu tā, it kā dotos kaujā.
ES UZVILKU SAVU ELEGANTĀKO ŽAKETI, MATUS SASĒJU STINGRĀ ZIRGASTĒ. TOMASS VIENMĒR NO VISIEM GAIDĪJA PERFEKCIJU UN DISCIPLĪNU.
Edvards klusām gaidīja pie durvīm, cepuri saspiedis rokās.
– Vai esat pārliecināta, ka viņš ar mums runās? – viņš piesardzīgi jautāja.
– Nē – es godīgi atzinos. – Bet mums jāmēģina.
Ceļā es sāku Edvardam stāstīt par savu mammu. Varbūt tāpēc, lai nomierinātu pati sevi.
– Manai mammai bija Alcheimera slimība – es teicu, ciešāk satverot stūri. – Viņai tā sākās jau tad, kad viņa bija stāvoklī ar mani. Viņas atmiņas bija neparedzamas. Dažreiz viņa precīzi zināja, kas es esmu. Citās dienās viņa skatījās uz mani kā uz svešinieci.
Edvards klusām pamāja.
– Tas noteikti bija ļoti grūti.
– TĀ BIJA. ĪPAŠI TĀPĒC, KA TĒVS BEIGĀS VIŅU NOSŪTĪJA UZ APRŪPES NAMU. ES SAPROTU, KĀPĒC… BET AR LAIKU VIŅŠ PAT VAIRS NEGĀJA VIŅU APMEKLĒT. PĒC TAM, KAD NOMIRA MANA VECMĀMIŅA, VISS PALIKA UZ MANI. VIŅŠ PALĪDZĒJA AR NAUDU, BET… GARĪGI VIŅŠ NEKAD NEBIJA KLĀT.
Kad nonācām pie kinoteātra biroja, es dažas sekundes tikai stāvēju durvju priekšā.
Tad mēs iegājām.
Tomass sēdēja aiz sava rakstāmgalda, papīri viņa priekšā bija sakārtoti militārā kārtībā. Viņa aukstais skatiens vispirms noslīdēja pār mani, tad pār Edvardu.
– Par ko ir runa?
– Sveiks, tēt… tas ir Edvards.
– Es klausos.
– Es gribu pajautāt par kādu sievieti. Viņa pirms gadiem šeit strādāja. Viņu sauca Evelīna.
TOMASA SEJA UZ MIRKLI SASTINGA.
Tad viņš atgāzās krēslā.
– Es nerunāju par bijušajiem darbiniekiem.
– Šoreiz tev būs jāizdara izņēmums – es atteicu. – Edvards viņu meklē jau gadu desmitiem. Mums ir tiesības zināt patiesību.
Tomass paskatījās uz Edvardu.
– Es viņam neko neesmu parādā. Arī tev ne.
Tad Edvards pirmo reizi ierunājās.
– Es viņu mīlēju. Viņa man nozīmēja visu pasauli.
TOMASA ŽOKLIS SASPRINGA.
– Viņas vārds nebija Evelīna.
Es pamirkšķināju.
– Ko?
– Viņa sevi sauca par Evelīnu. Bet patiesībā viņa bija Mārgareta. Tava māte.
Gaiss telpā sastinga.
Edvards nobālēja.
– Mārgareta?
– VIŅAI BIJA SAKARS AR VIŅU – TOMASS RŪGTI TEICA, NORĀDĪDAMS UZ EDVARDU. – UN VIŅA DOMĀJA, KA, IEPAZĪSTINOT SEVI AR CITU VĀRDU, ES NEKAD TO NEUZZINĀŠU.
Es nespēju ievilkt elpu.
– Viņa bija stāvoklī, kad es uzzināju patiesību – Tomass turpināja. – Ar tevi.
Mana sirds dauzījās neprātīgā tempā.
– Tu… visu laiku zināji?
– Es par jums parūpējos – viņš teica, izvairoties no mana skatiena. – Bet es nespēju palikt.
Edvards pilnībā sabruka krēslā.
– Man par to nebija ne jausmas…
MAN ACĪS SAKRĀJĀS ASARAS.
Tomass nemaz nebija mans tēvs.
– Es domāju – es teicu drebošā balsī –, mums jāaiziet pie viņas. Kopā.
Es paskatījos uz Edvardu, tad uz Tomasu.
– Mums visiem trim. Ir Ziemassvētki. Ja ir kāds īstais brīdis, lai mēģinātu salabot pagātni… tad tas ir tagad.
Es domāju, ka Tomass mani izsmies.
Bet tā vietā viņš lēnām piecēlās, uzvilka mēteli un aizsmakušā balsī pateica tikai:
– Ejam.
LĪDZ APRŪPES NAMAM MĒS GANDRĪZ VISU CEĻU BRAUCĀM KLUSUMĀ.
Mana mamma sēdēja savā ierastajā vietā pie loga. Ietinusies biezā kardiganā, viņa skatījās uz sniegoto pagalmu, it kā prātā atrastos pavisam citur.
– Mammu… – es klusi ierunājos.
Nekādas reakcijas.
Edvards lēni piegāja viņai tuvāk.
Un tad viņš ierunājās.
– Evelīn.
Pārmaiņa bija tūlītēja.
MANA MAMMA LĒNI PAGREIZĀS PRET VIŅU. VIŅAS ACĪS PĒKŠŅI UZMIRDZĒJA ATPAZĪŠANA.
It kā kāds viņā būtu ieslēdzis gaismu.
– Edvard? – viņa nočukstēja.
Edvards pamāja.
– Tas esmu es, Evelīn.
Asaras parādījās mammas acīs.
– Tu atnāci…
– Es nekad nepārstāju gaidīt – Edvards atbildēja drebošā balsī.
MANAS KRŪTIS PIEPILDĪJĀS AR SAJŪTĀM, KURĀM ES NEPRATU DOT VĀRDU.
Tas bija viņu mirklis.
Bet kaut kur arī mans.
Tomass stāvēja dažus soļus aiz mums, rokas iebāzis kabatās. Viņa mūžīgais stingrums tagad bija pazudis no sejas.
Es tajā redzēju kaut ko citu.
Vainu.
– Tu izdarīji pareizi, ka atnāci – es viņam klusi teicu.
Viņš tikai pamāja.
ĀRĀ LĒNĀM SĀKA KRIST SNIEGS.
– Lai tas nebeidzas šeit – es beidzot ierunājos. – Ir Ziemassvētki. Kā būtu, ja mēs iedzertu karsto šokolādi un kopā noskatītos svētku filmu?
Edvarda seja iemirdzējās.
Tomass vilcinājās, tad aizsmakušā balsī sacīja:
– Tas… būtu labi.
Tajā dienā četru cilvēku dzīves savijās tā, kā neviens no mums nebija spējis iedomāties.
Un mēs kopā iegājām stāstā, kuram pēc ilgiem gadiem beidzot bija ne tikai noslēgums… bet arī jauns sākums.
