Viņas sadalījās.
Vienā ielas galā, otra otrā.
Katrs solis tika mērīts ar sirdi, kas dauzījās kā zvans.
Vīrietis stāvēja brīdi, pārdomājot, kurp doties. Tad viņš izvēlējās vienu no tām, un viņa, kura skrēja prom, dzirdēja viņa soļus aiz muguras.
Bet viņa turpināja kustēties. Pēkšņi viņas acīs parādījās krustojums ar drošu vietu — vecas noliktavas stūra ēna, kas slēpa viņu no redzesloka. Viņa ielēca iekšā, ieelpoja dziļi un klusumā pagriezās, lai redzētu, vai viņš turpina viņu vajāt.
Otra māsa atrada citu slepenu stūrīti starp koku ēnām un atvēra vārtus, kas ved uz konventu. Viņas sirds bija siltumā, kad viņa zināja, ka viņa ir drošībā.
Vīrietis, pārsteigts par māsu pazušanu, kavējās sekundes, tad atkāpās.
Abas māsas apstājās tikai tad, kad pārliecinājās, ka ir pasargātas.
Un tajā brīdī viņas saprata, ka pat visvienkāršākā loģika — sadalīties un izmantot apkārtējo vidi — var saglabāt dzīvību pat tad, kad briesmas šķiet neizbēgamas.
