Aktieris Kārlis Arnolds Avots savu ceļu līdz leģendārās basketbolistes Ulijanas Semjonovas atveidošanai neveidoja steigā. Gatavojoties lomai, viņš astoņus gadus pētīja sportistes dzīvi, tikās ar cilvēkiem, kuri viņu pazina, un centās pēc iespējas precīzāk izprast viņas pasauli.
Sarunā ar žurnālu “Klubs” Kārlis stāsta, ka ideja par stāstu par Ulijanu Semjonovu viņam radusies aptuveni 20 gadu vecumā. Toreiz viņš Valmieras teātrī strādāja pie Dostojevska “Nozieguma un soda” un domāja par kādu lomu.
Kad galvenās lomas – Raskoļņikovs un Svidrigailovs – jau bija aizņemtas, Kārlis mātei pajokoja, ka varētu spēlēt augļotāju.
Uz to māte atbildējusi, ka viņš būtu ļoti gara auguma augļotājs – gluži kā Ulijana Semjonova. Tieši šis salīdzinājums aktierī radījis vēlmi izveidot stāstu par basketbola leģendu.
Vēlāk Kārlis Ulijānai uzrakstīja vēstuli, kurā pastāstīja par ieceri veidot izrādi par viņu. Vēstulei viņš pievienoja dzeltenu ziedu, jo zināja, ka tie ir Semjonovas mīļākie ziedi.
Pirmajā tikšanās reizē ar leģendāro sportisti Kārlis bijis tik satraukts, ka gandrīz nav spējis neko pateikt. Pēc vairākiem gadiem Ulijana atklājusi, ka šo vēstuli joprojām glabā.
Lai sagatavotos lomai, Avots apceļoja Latviju un sarunājās ar aptuveni 30 cilvēkiem, kuri pazina Ulijanu vai bija ar viņu strādājuši. Viņš tikās ar bijušajām komandas biedrenēm, treneriem un citiem cilvēkiem, kuri varēja palīdzēt labāk izprast sportistes personību.
Kādā brīdī aktieris pat vairāk dzīvojis Ulijanas pasaulē nekā savējā. Viņš vāca un drukāja fotogrāfijas no padomju laika žurnāliem, kuros basketboliste bija redzama gan sacensībās, gan ikdienā.
“Es biju apsēsts ar Uliju,” atzīst Kārlis.
Šī loma viņam kļuvusi ne tikai par profesionālu izaicinājumu, bet arī par ilgstošu personīgu pētījumu par vienu no Latvijas sporta leģendām.
