Jaunā Rīgas teātra aktrise Sandra Kļaviņa pēc daudziem gadiem atklāti atskatījusies uz savu laulību ar aktieri Kasparu Zvīguli. Intervijā žurnālam “Ieva” viņa pastāstījusi, kā laiks mainījis attieksmi pret reiz piedzīvoto un kāpēc, neraugoties uz sāpīgajiem brīžiem, bijušajam vīram joprojām ir pateicīga.
Aktrise atzīst, ka tagad, kad laiks sadziedējis emocionālās brūces, viņa uz iepriekšējām attiecībām spēj paskatīties no malas. Sandra laulību raksturo kā nozīmīgu dzīves un jūtu skolu, kas palīdzējusi labāk iepazīt sevi.
Vislielākā pateicība Kasparam viņai ir par abu kopīgo meitu Žaneti. Sandra uzsver, ka meita ir pats vērtīgākais, kas viņai dzīvē dots, un šis apstāklis vienmēr būs svarīgāks par agrākajām nesaskaņām.
Kļaviņa neslēpj, ka laulībā bijuši arī daudzi skaisti mirkļi, kurus viņa nevēlas noliegt. Aktrise uzskata, ka piedzīvotais bijis daļa no abu dzīves ceļa un sniedzis pieredzi, kas vēlāk palīdzējusi augt un mainīties.
Domājot par to, vai attiecības ar citu, iespējams, nobriedušāku vīrieti būtu izvērtušās citādi, Sandra pieļauj, ka viņas dzīvē varētu būt bijis mazāk emocionālu ievainojumu. Tomēr viņa šaubās, vai bez šīs pieredzes būtu kļuvusi par labāku cilvēku. Aktrise arī uzsver, ka nekad nevēlētos būt attiecībās tikai praktisku vai racionālu apsvērumu dēļ – tādā gadījumā viņa labāk izvēlētos būt viena.
Sandra Kļaviņa un Kaspars Zvīgulis apprecējās 2002. gada augustā pēc aptuveni gadu ilgas pazīšanās. Viņu laulība ilga līdz 2011. gada beigām, kad pāris izšķīrās. Tagad, atskatoties uz kopīgo pagātni, aktrise spēj novērtēt ne tikai piedzīvotās grūtības, bet arī visu labo, ko šīs attiecības viņai devušas.
Vai, jūsuprāt, pēc sāpīgas šķiršanās ir iespējams patiesi būt pateicīgam bijušajam partnerim, vai arī dažas emocionālās brūces paliek uz visu mūžu?
Dalieties savās domās komentāros!
