Man ir draugs. Mēs pazīstamies kopš bērnības: vieni pagalmi, vienas kompānijas, kopīgas atmiņas. Viņš vienmēr bija jebkuras ballītes dvēsele. Smejas, joki, vieglums — šķita, ka ar viņu nekad nav garlaicīgi. Bet aiz šīs jautrības slēpās tas, kas ar laiku kļuva par viņa nelaimi. Alkohols. Sākumā nekaitīgas tikšanās ar alu uz soliņa, tad svētki, kas ieilga uz nedēļu, un tad jau ikdiena, ko viņš nevarēja izdzīvot bez pudeles.
Mēs visi domājām: „Nu, labi, tas pāries. Jaunība, muļķības.” Bet tas nepāriet. Gluži otrādi, viss kļuva sliktāk. Viņš zaudēja labu darbu, sastrīdējās ar tuviniekiem, sieva savāca mantas un aizgāja kopā ar bērnu. Kad viņš atradās pilnīgā tukšumā — bez ģimenes, bez naudas, ar parādiem un hronisku paģirām — tikai tad piekrita rehabilitācijai.
Un tur, pašā dibenā, ar viņu notika kaut kas dīvains. Pēc mēnešiem ilgas ārstēšanās viņš atgriezās kā cits cilvēks. Es viņu pazinu, bet vienlaikus arī nepazinu. Man priekšā sēdēja tas pats puisis, tikai viņa acīs parādījās kaut kas jauns. Skatiens kļuva nopietns, vārdos – miers. Viņš stāstīja, kā nodarbībās pirmo reizi aizdomājās par to, ka dzīve nav tikai skriešanās pēc baudām. Tur viņš pirmo reizi paņēma rokās Bībeli. Turpat viņš sāka lūgties.
Kad mēs pirmo reizi tikāmies pēc viņa atgriešanās, viņš teica: „Zini, es sapratu, ka bez ticības es nebūtu izkļuvis. Dievs kļuva par manu atbalstu. Un tagad katru dienu es mostos nevis dēļ pudeles, bet dēļ tā, lai dzīvi nodzīvotu godīgi.” Man šķita, ka tā ir uzvara. Es priecājos par viņu kā par brāli.
Bet pēc dažiem mēnešiem notika saruna, kas mani nostādīja strupceļā. Mēs sēdējām uz soliņa pie mājas vēsā vakarā. Viņš turēja rokās krustiņu uz ķēdītes, pārcilāja to ar pirkstiem un pēkšņi teica: „Zini, es negribu galīgi atbrīvoties no savas atkarības.”
Es domāju, ka esmu pārklausījies. „Tu esi no prāta izgājis? Tu pats teici, ka alkohols ir iznīcinājis tavu dzīvi! Tu gandrīz nomiri, tu zaudēji ģimeni!” Bet viņš papurināja galvu un mierīgi atbildēja: „Saproti, tieši šī atkarība ir padarījusi mani par to, kas es esmu tagad. Tikai tad, kad es nokļuvu pašā dibenā, es sapratu dzīves vērtību. Tikai tad es vērsušos pie Dieva. Ja nebūtu šī elle, es paliktu tukšs, bezjēdzīgs cilvēks. Alkohols mani iznīcināja, bet arī deva man iespēju piedzimt no jauna. Tas ir daļa no manis. Es negribu to izsvītrot no savas liktenis.”
Viņa vārdi mani satrieca. Kā var pateikties par to, kas tevi gandrīz nogalināja? Bet viņš runāja sirsnīgi, bez patosa. Viņam pudele kļuva ne tikai par ienaidnieku, bet arī par mācību, caur kuru viņš nonāca pie ticības. Viņš neattaisnoja dzērāšanu, viņš negatavojās atgriezties pagātnē. Viņš uztvēra atkarību kā rētu. Rētu, kas sāp un atgādina, ka krist ir bīstami.
Mēs ilgi strīdējāmies. Es mēģināju pierādīt, ka atkarību nevar glabāt sirdī kā „daļu no sevis”. Ka, ja tu turies pie tās, agrāk vai vēlāk tu atkritīsi. Bet viņš atbildēja: „Es neturos pie tās. Es turos pie tā, ka tā mani ir mainījusi. Aizmirstot to, nozīmē aizmirst, kas es biju un ko esmu piedzīvojis. Bet es negribu aizmirst. Es gribu atcerēties, lai nekad vairs tur neatgrieztos.”
Un viņa vārdos bija sava taisnība. Varbūt tikai kritiens līdz pašai apakšai dod cilvēkam spēku pacelties augstāk. Varbūt tā ir tikai skaista leģenda, pie kuras viņš turas, lai nejustu bailes no jaunas vājības. Es nezinu. Bet, skatoties uz viņu, es sapratu vienu: katram cilvēkam ir savi dēmoni. Un dažreiz tieši tie mūs virza uz gaismu. Jautājums ir tikai tajā, vai mēs šos dēmonus pārvēršam par cietumu… vai izmantojam tos, lai kļūtu stiprāki.
