Viņš bija visu pārdomājis līdz sīkākajai detaļai.
Bez restorāniem, bez publikas, bez skaļiem vārdiem — tikai jūra, rītausma un viņa.
Leons atbrauca uz krastu agrāk nekā parasti.
Mitras smiltis dzesēja pēdas, viegls miglas plīvurs klāja ūdeni.
Viņš pārbaudīja kabatu — gredzens bija vietā.
Sirds pukstēja tik skaļi, ka šķita, to dzird pat viļņi.
Anna mīlēja rītus. Viņa vienmēr teica, ka šajā laikā pasaule ir kā tīra lapa, kurā var sākt no jauna.
Tāpēc viņš izvēlējās rītausmu.
Viņi gāja basām kājām gar krastu.
Jūra čukstēja klusi, gandrīz ar cieņu.
Anna smējās, kad viļņi pieskārās viņas kājām, un nemanīja, kā Leons vairākas reizes mēģināja sākt runāt, bet apklusa.
— Kāpēc tu tik kluss? — viņa jautāja.
— Vienkārši… klausos jūru, — viņš atbildēja, pasmaidot.
Viņš apstājās.
Pirksti trīcēja, elpa kļuva strauja.
— Anna… — viņš iesāka.
Viņa pagriezās, un tajā brīdī viņš nometās uz viena ceļgala.
Viss apklusa.
Vējš pierima, viļņi atkāpās.
Viņš atvēra kastīti ar gredzenu, un vārdi, kurus bija visu nakti atkārtojis, pazuda.
Tad klusumā atskanēja skaņa — viegls ūdens šļaksts.
Anna pagriezās.
Aiz viņiem, pie pašas jūras malas, parādījās divi balti gulbji.
Viņi slīdēja pa ūdeni saskaņoti, kā viens otra atspulgi, un to spārni viegli trīsēja miglā.
Tajā brīdī cauri mākoņiem izlauzās saule.
Siltā gaisma apņēma abus.
Anna pasmaidīja — acis mirdzēja no asarām.
Viņa čukstēja:
— Pat daba pateica “jā”…
Leons pasmējās un arī apraudājās.
Viņš neticēja zīmēm, bet šis brīdis šķita lielāks par nejaušību.
Vēlāk fotogrāfs, kuru viņš bija lūdzis paslēpties netālu, parādīja bildi.
Tajā — viņš, uz viena ceļgala, saule miglā un divi gulbji, kuru kakli veido sirdi.
Šo fotogrāfiju viņi ierāmēja — nevis kā mīlestības simbolu, bet kā atgādinājumu, ka dažreiz viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek.
