Pagāja trīs gadi, kopš Andrejs nomira. Marijai šis laiks šķita kā mūžība. Viņa joprojām runāja ar viņu domās — kad vārīja kafiju, kad gāja uz darbu, kad aizmiga.
Katru svētdienu viņa devās uz kapsētu — sakopa kapu, nolika jaunus ziedus, pastāstīja, kā pagājusi nedēļa. Tas bija viņas vienīgais rituāls, kas uzturēja dzīvi līdzsvarā.
Tajā rītā bija kluss, gandrīz bezvējš. Marija gāja pa pazīstamo celiņu, turot rokās baltu liliju pušķi. Bet, pienākot tuvāk, viņa apstājās. Uz kapa jau gulēja ziedi — svaigi, vēl mitri no rasas.
Viņa sastinga. Neviens cits, izņemot viņu, šeit nenāca. Ne draugi, ne radinieki. Andrejs bija noslēgts cilvēks, viņam gandrīz nebija tuvinieku. Marija nolika savu pušķi blakus un pēkšņi pamanīja kaut ko starp stublājiem. Mazs salocīts papīra gabaliņš.
Viņa ar trīcošiem pirkstiem to atlocīja.
Uz tā bija rakstīts ar kārtīgu rokrakstu:
“Drīz tiksimies.”
Marijai sagriezās galva. Viņa nometās ceļos. Apkārt bija tukšs, tikai lapu čaboņa. Viņa lasīja vārdus atkal un atkal, cenšoties atrast izskaidrojumu.
Vakarā mājās viņa nespēja atrast mieru. Pārlūkoja vecas fotogrāfijas, vēstules, pat īsziņas telefonā. “Varbūt kāds joko?” — viņa nodomāja. Bet iekšā auga auksta sajūta — bailes un dīvaina priekšnojauta.
Nākamajā dienā viņa nolēma atgriezties. Ziedi palika savā vietā, bet zīmītes vairs nebija. Tā vietā — jauns pušķis, tāda paša veida. Un atkal — svaigs.
Marija izsauca kapsētas sargu, bet viņš tikai paraustīja plecus:
— Katru dienu kāds atnes ziedus. Sieviete ar lakatu. Nāk no rīta, kad mūs vēl nav.
Marija sāka nākt agrāk. Vairākas dienas pēc kārtas — nekas. Bet ceturtajā rītā viņa pamanīja siluetu pie vārtiem. Sieviete patiešām stāvēja pie Andreja kapa, pieliecās, lai noliktu pušķi. Marija pasteidzās, bet, kad pienāca tuvāk — neviena nebija. Tikai pēdas mitrajā zemē.
Kopš tā laika viņa vēl vairākas reizes redzēja ziedus. Dažreiz ar lentīti, dažreiz — vienkārši tāpat. Bet zīmīšu vairs nebija. Tikai vienreiz, nāves gadadienā, viņa atkal atrada papīru. Uz tā bija tikai viens vārds:
“Gaidī.”
Tagad Marija vairs nenāk uz kapsētu. Viņa saka, ka dod priekšroku atcerēties viņu dzīvu. Bet kaimiņi dažreiz stāsta, ka svētdienās redz sievieti pie vārtiem — tumšā mētelī un ar baltām lilijām.
