Tas notika agri no rīta pie Jaunskotijas krastiem. Vietējie zvejnieki, pieraduši pie klusuma un mierīgā jūras ritma, pirmo reizi pēc daudziem gadiem apstājās, neticēdami savām acīm.
Jūra bija mierīga. Ne vēja, ne viļņu. Bet pēkšņi pašā līča centrā ūdens sāka vārīties — it kā zem virsmas kāds būtu ieslēdzis milzu katlu. Gaisa burbuļi pacēlās ar neticamu ātrumu, un virsma mutuļoja kā vulkāniskā avotā.
— Tur kaut kas dzīvs, — iekliedzās viens no zvejniekiem, satverot binokli. — Tas kustas!
Pēc dažām sekundēm no ūdens pacēlās kaut kas apaļš, milzīgs un dīvaini gluds. Saules stari atspīdēja uz tā virsmas, radot efektu, it kā līcī būtu atvērusies milzu acs.
Zvejnieki nesaprata, ko redz. Daži domāja, ka tas ir jauns zemūdens aparāts. Citi — ka tā ir veca kuģa vai zinātniskā aprīkojuma daļa. Bet neviena zināma tehnika nebija šādā formā.
Pleķis uz ūdens auga, un drīz kļuva skaidrs — tas nav vienkārši burbulis vai atkritumi. Objekta virsma bija gluda, puscaurspīdīga kā stikls, bet vienlaikus negaismojās pilnībā. Likās, ka iekšpusē kaut kas kustas.
Viens no aculieciniekiem visu nofilmēja ar telefonu. Kadros redzams: “acs” it kā seko laivām, lēni pagriežoties, kā dzīva būtne. Bet tad — vienā mirklī — virsma atkal sāk mutuļot, un objekts pazūd, atstājot tikai siltu, viegli kūpošu ūdeni.
Nākamajā dienā vietu norobežoja. Ieradās armija. Ūdens līcī bija anomāli silts, un ierīces fiksēja spēcīgas magnētiskā lauka svārstības.
Kad žurnālisti mēģināja uzdot jautājumus, krasta apsardzes pārstāvji atbildēja īsi:
«Draudu nav. Tas ir dabas parādība.»
Bet vietējie zvejnieki ir pārliecināti — dabai ar to nav nekāda sakara.
Kopš tā laika katru nakti kāds redz uz horizonta vājo zilo mirdzumu. Tas uzplaiksnī tieši uz sekundi — un pazūd, it kā okeāns joprojām mirkšķinātu ar savu milzu aci.
