Vēlais vakars privātajā klīnikā vilkās bezgalīgi. Lietus dauzīja stiklu, un Dr. Edgarsons jau grasījās aizvērt durvis, kad tās atvērās. Durvīs stāvēja vīrietis tumšā lietusmētelī, izmircis, viņa seja bija pelēka, un acīs bija kaut kas nemierīgs.
“Atvainojiet…” viņš noķērca, apsēžoties krēslā. “Sāp norīt… un man šķiet, ka kaut kas… kustas.”
Ārsts automātiski ieslēdza galda lampu.
“Kustās?” viņš jautāja ar vieglu smaidu, cenšoties slēpt savu nogurumu. “Varbūt tas ir tikai iekaisums. Atveriet muti, mēs apskatīsimies.”
Pacients paklausīgi nolieca galvu. Luktura gaisma slīdēja pāri viņa mutes iekšpusei. Un tajā brīdī ārsts pamanīja dīvainu ēnu – it kā plāna līnija būtu pārvietojusies kaut kur starp viņa mandelēm. Viņš sarauca pieri, piegāja tuvāk un samiedza acis.
Un pēkšņi… tā atkal kustējās. Tieši viņa acu priekšā no gļotādas krokas izslīdēja tievs pelēks pavediens, līdzīgs dzīvai vēnai, un pazuda dziļi rīklē. Edgarsons instinktīvi atkāpās, nometot instrumentu. Viņa sirds kaut kur dauzījās rīklē.
“Tu… tu to jūti?” viņš jautāja, bet pacients neatbildēja.
Viņš tikai klusi nostenēja, satvēris kaklu. Āda uz viņa kakla drebēja, it kā kaut kas zem tās kustētos. Šausmās ārsts metās pie kabineta, paķēra endoskopu un pavērsa kameru pret pacienta muti. No skaļruņa atskanēja dīvaina, mitra krakšķoša skaņa. Attēls parādījās ekrānā – duļķains, sarkans, pulsējošs.
Un pēkšņi kaut kas dzīvs uzplaiksnīja pāri kadram – tievi, caurspīdīgi taustekļi, kas raustījās, it kā reaģējot uz gaismu. Tie kustējās ātri, it kā apzinoties savu klātbūtni. Edgarsons iekliedzās un atrāva instrumentu prom, atspiežoties pret sienu. Pacienta elpošana bija saraustīta, tad viņš pēkšņi nomierinājās. Uz viņa lūpām parādījās dīvains, vājš smaids.
“Tas negrib, lai jūs skatāties, doktor,” viņš aizsmakušā balsī teica. “Tas jau ir šeit.”
Kabinetā gaisma nomirgoja. Ārsts paspēra soli atpakaļ, sajūtot, ka kaklā paceļas drebuļi. Un, kad viņš atkal pacēla acis, pacients jau skatījās tieši uz viņu, mute atvērta, no kuras lēnām rāpoja ārā tas pats pelēkais pavediens, raustīdamies it kā dzīvs.
