Kad Bristoles pusmaratona startā parādījās jauna sieviete ar protēzi, publika sākumā sastinga. Kāds neveikli novērsās, kāds cits — aplaudēja. Viņu sauca Emīlija Torntone, un šis bija viņas pirmais skrējiens pēc avārijas, kas izmainīja visu.
Gadu iepriekš viņa strādāja par sporta skolotāju un sapņoja noskriet Londonas maratonu. Bet vienā rītā visi plāni tika izdzēsti. Kad Emīlija brauca mājās ar velosipēdu, viņu notrieca kravas mašīna. Ārsti izglāba viņas dzīvību, bet kāju nācās amputēt.
— «Galvenais, ka tu esi dzīva,» — teica tēvs, saspiežot meitas roku slimnīcā.
Viņa klusēja. Toreiz viņa nespēja iedomāties, kā dzīvot bez sporta, bez kustības, bez tā, kas agrāk definēja viņas būtību.
Mēneši rehabilitācijā bija elle. Viņa no jauna mācījās staigāt, krita, salauza protēzi, raudāja no sāpēm un dusmām. Bet kādā brīdī viņā kaut kas pārslēdzās. Kad viņa uz sienas ieraudzīja fotogrāfiju no iepriekšējām sacensībām — sevi, smaidīgu, finišā, ar numuru uz krūtīm. Tad viņa teica sev:
— «Es atgriezīšos. Šoreiz — stiprāka.»
Protēze maksāja veselu bagātību. Draugi rīkoja ziedojumu vākšanu, pazīstami mākslinieki pārdeva savas gleznas labdarības izsolē, pat bijušie skolēni sūtīja naudu ar piezīmi: «Mūsu mis Torntonei.»
Un te viņa atkal stāvēja startā. Viņai mugurā bija zils sporta tērps ar uzrakstu: «Soli priekšā.»
Kad atskanēja šāviens, pūlis metās uz priekšu. Pirmie kilometri bija smagi: muskuļi sāpēja, sirds dauzījās pārāk ātri, pūlis apsteidza. Bet piektajā kilometrā viņa pārstāja sevi salīdzināt ar citiem. Viņas mērķis nebija uzvara — bet ceļš.
Desmitajā kilometrā Emīlija dzirdēja aiz muguras:
— «Tu esi tā meitene ar protēzi? Tu esi vienkārši neticama!»
Viņa pasmaidīja. Un turpināja.
Astoņpadsmitajā kilometrā sāka līt. Mitrais asfalts slīdēja zem kājas, protēze iestrēga peļķēs, bet viņa neapstājās. Katrs solis bija cīņa — ar sāpēm, ar atmiņām, ar sevi.
Kad priekšā parādījās finiša arka, tablo jau rādīja citu vārdu — skrējiena līderu — rezultātus. Bet, kad diktors ieraudzīja, kas tuvojas, viņš paņēma mikrofonu un sacīja:
— «Un tagad — cilvēks, kurš mums visiem atgādinās, ka spēks nav ķermenī, bet garā!»
Pūlis atvērās, lai viņa varētu nostaigāt pēdējos metrus. Kāds raudāja, kāds filmēja. Emīlija pacēla rokas augšup, šķērsoja finišu un sāka raudāt.
Vēlāk izrādījās: viņa nebija pēdējā. Aiz viņas palika desmitiem veselu dalībnieku, kuri izstājās.
Kad žurnālists viņai jautāja, kāpēc viņa to izdarīja, Emīlija atbildēja:
— «Tāpēc, ka dzīve nejautā, vai esi gatavs. Bet, ja sper kaut vienu soli — tu jau esi uzvarējis.»
Pēc pusgada viņa izveidoja labdarības fondu cilvēkiem ar amputācijām, kas palīdz tiem iegādāties sporta protēzes. Un nākamajā gadā Emīlija atkal stāvēja uz starta — jau kā parasportistu komandas vēstnese.
Viņa ne tikai skrēja.
Viņa iedvesmoja.
