Nakts bija klusa. Olga jau grasījās iet gulēt, kad pēkšņi dzirdēja dīvainu skaņu — it kā kāds kasītos vai dauzītu pa metāla margām. Sākumā viņa nodomāja, ka tas ir vējš vai kaķis, bet troksnis atkārtojās — īsi, izmisīgi.
Viņa izgāja uz balkona. Apakšā — tukšs pagalms, vājš laternu apgaismojums, neviena cilvēka. Bet, tiklīdz viņa paskatījās augstāk, sirds iegrima papēžos. Uz blakus balkona, stāvu augstāk, sieviete karājās, turoties pie margām ar vienu roku. Lūpas kustējās, bet vārdus nevarēja dzirdēt. Tikai klusu “palīdziet”…
Olga sastinga uz brīdi, tad metās iekšā. Satverot telefonu, viņa kliedza vīram:
— Uz balkona! Sieviete krīt! Viņš paskatījās, saprata — un jau skrēja augšā pa kāpnēm.
Olga zvanīja glābējiem, bet saprata — katra sekunde ir svarīga. Viņa atgriezās uz balkona un mēģināja aizsniegties līdz kaimiņienei — starp viņām bija tikai metrs, bet tas šķita kā mūžība.
— Turies! Es esmu ar tevi, dzirdi? Neatlai!
Atbildē — knapi dzirdams raudiens.
Kad vīrs sasniedza vajadzīgo stāvu, kaimiņienes durvis bija aizslēgtas no iekšpuses. Viņš lauza slēdzeni ar kailām rokām. Bet lejā jau stāvēja cilvēki — daži izskrēja no tuvējām mājām, citi zvanīja palīdzībai.
Pēkšņi atskanēja čīkstoņa — sieviete sāka slīdēt lejup. Olga iekliedzās, izstiepās un satvēra viņas plaukstu ar abām rokām.
— Nedrīksti! Dzirdi, nedrīksti!
Sievietes ķermenis trīcēja, pirksti slīdēja…
Tad tumsā atskanēja durvju troksnis un balss:
— Ir! Turu!
Pēc pāris sekundēm viss bija beidzies. Sieviete bija dzīva. Nobijusies, raudoša, bet dzīva. Olga stāvēja uz sava balkona, nejūtot ne rokas, ne kājas. Ugunsdzēsēji atbrauca pēc dažām minūtēm. Viņi teica, ka vēl mazliet — un būtu par vēlu. No rīta, kad saule apspīdēja pagalmu, uz kaimiņienes balkona stāvēja puķu pušķis. Pie tā bija pievienota zīmīte:
“Paldies, ka sadzirdējāt. Ne tikai skaņas — bet arī mani.”
