Attālā Aļaskas tuksnesī, starp bezgalīgiem mežiem un nelīdzeniem pakalniem, pētnieks vārdā Filips uzdūrās dīvainai, neparakstītai vēstulei. Šis atklājums acumirklī atjaunoja interesi par vienu no ziemeļu zemju mīklainākajām aviācijas mistērijām — 66. reisa pazušanu.
Gadiem ilgi vietējie iedzīvotāji stāstīja par pazudušo lidmašīnu gandrīz kā leģendu. Tika uzskatīts, ka lidmašīna devās uz Japānu, bet pazuda bez pēdām virs tuksneša, atstājot aiz sevis tikai baumas un neskaidrus minējumus.
Bruņojies ar neskaidrām norādēm no vēstules un vecu cilvēku čukstiem, Filips devās meklējumos. Viņa ceļš veda viņu cauri skarbajām, nežēlīgajām Aļaskas ainavām — un galu galā uz vietu, ko daudzi uzskatīja par nepieejamu.
Tur, starp klintīm un mūžīgo aukstumu, viņš atklāja kaut ko tādu, kas apgāza viņa izpratni par sen notikušo traģēdiju: hermētiski noslēgtus konteinerus, kas piepildīti ar zelta stieņiem, dīvaini saplacinātu, sfērisku metāla priekšmetu un pamestu kabīni, it kā tā būtu pamesta steigā. Katrs jauns priekšmets padarīja lidmašīnas pazušanu vēl noslēpumaināku, un tās pēdējā lidojuma motīvus — vēl neskaidrākus.
Šis atklājums kļuva par pasaules mēroga sensāciju un kalpoja par pamatu grāmatai “66. reiss: gadu desmitiem slēpti noslēpumi”. Publikācija acumirklī kļuva par bestselleru, aizraujot miljoniem lasītāju visā pasaulē.
Un tomēr viens jautājums paliek neatbildēts: kurš atstāja Filipam šo noslēpumaino mājienu? Nezināmā informatora identitāte joprojām ir noslēpumā tīta, kļūstot par vēl vienu neatrisinātu elementu jau tā noslēpumainā stāstā.
