Emma un Deivids jau pusgadu dzīvoja savā furgonā.
Kādreiz tā bija veca ātrās palīdzības mašīna, tagad — viņu mājas.
Baltas sienas, koka plaukts, virs galvas karājās virtene, kafijas automāts, maza gāzes plīts un skats pa logu, kas katru dienu bija jauns.
Viņi brauca bez grafika, bez plāniem, bez pastāvības.
Dažreiz — naktīs cauri tuksnesim. Dažreiz — saullēktā gar jūru.
Dažreiz vienkārši apstājās, lai klausītos, kā vējš čukst laukos.
Emma rakstīja ceļojumu blogu, Deivids visu filmēja.
Viņi nemeklēja piedzīvojumus — šķita, ka piedzīvojumi atrod viņus.
Tajā rītā viņi kāpa kalnos, kur sākās pāreja.
Ceļš bija šaurs, pēc lietus slapjš, bet gaiss — dzidrs un auksts.
Emma ieslēdza mūziku, Deivids dzēra kafiju un kaut ko dungoja, līdz viņa pēkšņi teica:
— Pagaidi… apstājies!
— Kas ir? — viņš satraucās.
— Man šķiet, tur kāds ir…
Ceļmalā, starp mitrajām lapām, kaut kas kustējās.
Viņi apstājās, Deivids izkāpa — un sastinga.
Zem krūma sēdēja mazs kaķēns — rudi, netīri, ar salipušu spalvu un milzīgām acīm.
Viņš nebēga. Tikai skatījās un drebēja.
Emma izskrēja no mašīnas, nometās ceļos un klusi pastiepa roku:
— Sveiks, mazais… Ko tu te viens dari?
Kaķēns spēra soli — un uzreiz nokrita.
Deivids ātri novilka jaku, ietina viņu un aiznesa furgonā.
— Mēs viņu nevaram atstāt, — teica Emma, ieliedama nedaudz piena termosā.
— Un mēs arī neatstāsim, — atbildēja viņš. — Tikai… uz brīdi. Kamēr atradīsim patversmi.
Kaķēns dzēra tik dedzīgi, ka uz purna palika baltas ūsas no piena.
Emma pasmējās:
— Skaties, kā tu izskaties! Kā mazs tīģeris.
Viņi viņu nosauca par Roudiju — no vārda road, ceļš.
Roudijs ātri pierada. Pēc pāris dienām viņš gulēja uz paneļa un vēroja ceļu, bet naktīs kāpa augšā uz gultas, kā kuģa kapteinis.
Dažreiz viņš gulēja tieši uz kartes, it kā pats izvēlētos maršrutu.
— Kur šodien brauksim? — jautāja Emma.
Kaķēns ar ķepu pieskārās nejaušai vietai, un viņi devās turp.
Pēc nedēļas, Itālijā, furgons apstājās mazā ciematā.
Viņi izkāpa, smējās, gaidīja palīdzību.
Roudijs tajā laikā izskrēja ārā… un pazuda.
— Roudij! — kliedza Emma.
— Varbūt viņš vienkārši aizgāja pastaigāties, — mēģināja viņu mierināt Deivids, bet balsī bija satraukums.
Viņi izstaigāja visu ciemu.
Beidzot, laukumā pie strūklakas, viņi viņu ieraudzīja — slapju, bet priecīgu. Apkārt sēdēja bērni un baroja viņu ar maizes gabaliņiem.
Roudijs murrāja, it kā stāstītu viņiem savu stāstu.
Emma pasmaidīja caur asarām:
— Nu, redz, zvaigzne. Tagad visi tevi pazīst.
— Viņš vienkārši jūt, kur cilvēkiem vajag nedaudz siltuma, — teica viens zēns.
No tā laika Roudijs kļuva par viņu ceļojuma simbolu.
Viņi vairs nefilmēja tikai ainavas — katrai vietai bija sava stāsta daļa.
Grieķijā Roudijs sadraudzējās ar klaiņojošiem suņiem.
Austrijā viņš sēdēja uz furgona jumta un vēroja sniegu.
Spānijā pazuda uz pāris stundām un atgriezās ar lentīti uz kakla — kāds bija to uzsējis.
Viņi pārstāja meklēt, kur braukt tālāk.
Tagad viņi brauca turp, kur pirmais paskatījās kaķis.
Kādā vakarā, saulrieta laikā, Emma teica:
— Zini, man šķiet, viņš neparādījās nejauši.
Deivids pamāja:
— Protams. Dažreiz ceļš pats izvēlas, ko tev pievienot.
Viņi trijatā sēdēja pie furgona — Emma, Deivids un rudais kaķis ar dzintara acīm, kurš murrāja kalnu un saulrieta fonā.
Tajā brīdī šķita, ka visa pasaule ietilpst vienā vecā furgonā un trīs sirdīs.
