…Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies, kādus noslēpumus glabā mūsu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu vecās virtuves?
Tās pašas, kur no rītiem smaržoja pēc svaigi ceptas maizes, karsta piena un kaut kā silta, pazīstama — it kā pats laiks elpotu caur aizkaru rakstiem.
Kā viņas gatavoja bez mikseriem, kafijas dzirnaviņām un virtuves kombainiem, paļaujoties tikai uz savām rokām, pacietību un šādiem pārsteidzošiem priekšmetiem, kas šodien šķiet mīkla?
Katram no tiem bija savs stāsts, sava skaņa, sava nozīme — un viens no tiem īpaši izcēlās: smags, auksts, ar rokturi un metāla riteni.
No pirmā acu uzmetiena — vienkārši vecs dzelzs gabals. Bet pietika vecmāmiņai pagriezt rokturi — un virtuve atdzīvojās ar darba skaņu un svaigi maltu graudu smaržu…
Sākumā nav skaidrs, kas tas ir — daļa no mehānisma, ierīce riekstu sišanai vai varbūt kaut kas no rūpnīcas?
Taču pietiek paskatīties tuvāk — un jūsu priekšā ir rokas dzirnavas, īsts darba, pacietības un mājas siltuma simbols no aizgājušās ēras.
Kas tas ir par rīku?
Šī masīvā lieta ar rokturi un zobratiem — rokas graudu dzirnavas, ko izmantoja graudu, putraimu, riekstu, garšvielu un pat kafijas malšanai. Reiz tās bija katras lauku virtuves īstā sirds. Kamēr vīrieši labo žogus vai šķeļ malku, sievietes mala graudus, pārvēršot tos miltos maizei, pankūkām un pīrāgiem.
Vecmāmiņa atceras:
«Šīs dzirnavas stāvēja uz mūsu palodzes, un es, vēl maza meitene, griezu rokturi, kamēr mamma gatavoja mīklu. Rokas nogura, bet kā smaržoja svaigi graudi…»
Katrs riteņa pagrieziens nebija tikai mehāniska kustība — tas bija mazs brīnums, kas pārvērta vienkāršus graudus par mājas siltuma pamatu.
Kā tās darbojās?
Rokas dzirnavu darbības princips bija pārsteidzoši vienkāršs, bet efektīvs. Augšējā piltuvē ieber graudus — kviešus, rudzus vai griķus. Griežot rokturi, cilvēks grieza dzirnakmeņus — divus metāla vai akmens diskus, kas berzējās viens pret otru. Iegūtie milti izbira apakšā — tieši, svaigi, aromātiski, vēl silti no berzes.
Dažas saimnieces dzirnavas izmantoja arī kafijai — tad pa visu māju izplatījās rūgtena, uzmundrinoša smarža. Citas mala cukuru, garšvielas vai magoņu sēklas. Daudzām tas bija ikdienas rituāls — lēns, mierīgs, ritmisks.
Kāpēc tā bija tik svarīga?
Dzirnavas — tas nebija tikai virtuves instruments. Tās bija pašpietiekamības un mājas siltuma simbols. Kamēr pilsētā cilvēki pirka maizi, laukos to cepa paši. Un katra klaipa sākums bija tieši šajās rokas dzirnavās.
Tās mācīja pacietību — jo, lai iegūtu dažas glāzes miltu, vajadzēja griezt ilgi un vienmērīgi. Bet tieši tajā bija īpašā maģija — apziņā, ka rezultāts ir tavās rokās.
Dzirnavas vienoja paaudzes: mamma mala graudus, vecmāmiņa mīcīja mīklu, bērni veidoja pīrāgus, un svaigas maizes aromāts piepildīja visu māju.
Interesants fakts
Līdzīgas dzirnavas dažādās formās pastāvēja visā pasaulē. Dažas bija no čuguna, citas — no bronzas vai pat akmens. Bet konstrukcija gandrīz nemainījās: augšējā piltuve, dzirnakmeņi, svira vai liels ritenis. Padomju modeļi, piemēram, tie, kas stāvēja pie vecmāmiņas Klāras, bieži tika krāsoti zaļā vai pelēkā krāsā — un kalpoja gadu desmitiem.
Dažas dzirnavas varēja darboties “abos virzienos” — mainot maluma pakāpi: no rupjas līdz gandrīz pulverveida. Tas ļāva tās izmantot gan miltiem, gan garšvielām, gan pat bērnu pārtikas gatavošanai.
Kāpēc par tām aizmirsām?
Kad parādījās elektriskās kafijas dzirnaviņas, maizes krāsnis un miltu rūpnīcas, rokas dzirnavas pamazām aizgāja pagātnē. Kurš vēlējās tērēt pusstundu tam, ko tagad var izdarīt sekundē? Tās pārstāja būt nepieciešamība un kļuva par atmiņu — priekšmetu, kas palika “katram gadījumam”, bet vēlāk vienkārši tika aizmirsts.
Šodien šādas dzirnavas var redzēt tikai muzejos, vasarnīcās vai kolekcionāru mājās. Daži tās glabā kā piemiņu, citi — joprojām izmanto. Un ziniet ko? Ar rokām malti milti tiešām ir citādi. Tie smaržo spēcīgāk, garšo labāk, ir “dzīvāki”.
Kāpēc tās joprojām aizkustina sirdis?
Tāpēc, ka tajās ir laika dvēsele, kad lietas taisīja uz ilgu laiku, un darbs ar rokām bija māksla.
Katrā skrambā, katrā nopulētā rokturī ir ģimenes vēsture. Tā redzēja svētkus, grūtus laikus, bērnu smieklus un vecas rokas.
Un, ja kādreiz atrodat tādu savā bēniņos — nesteidzieties izmest. Paņemiet to, pagrieziet rokturi, paklausieties šo skaņu — klusu, vienmērīgu, pazīstamu. Un jūs sapratīsiet: tajā ir veselas paaudzes stāsts, kas prata pārvērst vienkāršu graudu par mājas siltumu un mieru.
Tāpēc, kad nākamreiz paņemsiet rokā maizes šķēli, atcerieties šo smago zaļo dzirnavu — jo tieši ar to sākās mājas garša.
