Anna dzīvoja mazā pilsētiņā pie upes. Kopš bērnības šī upe viņai bija kas īpašs — vasarās viņa skrēja turp basām kājām kopā ar draudzenēm, bet ziemās slidoja pa ledu. Gadiem ejot, upe viņai kļuva par vietu mierīgām pastaigām, kur pārdomāt dzīvi un atpūsties no ikdienas steigas.
Tajā dienā viss šķita pavisam parasts. Sestdienas rīts, spoža saule, viegls vējš, tikai daži gājēji promenādē. Anna gāja pa šauro taciņu gar ūdeni, domādama par gaidāmo nedēļu. Rokās viņai bija iepirkumu soma, un domas riņķoja ap mājas darbiem.
Viņa nepamanīja, kā zem kājas paslīdēja slapjš akmens. Kāja paslīdēja, soma izkrita no rokām, un nākamajā brīdī Anna ar kliedzienu iekrita lejā.
Ledains ūdens iesita sejā, atņemot elpu. Viņa centās izkļūt, bet straume bija pārāk spēcīga. Mitrais apģērbs vilka uz leju, un katra ieelpa kļuva par izmisīgu mēģinājumu nenoslīkt. Sirds dauzījās, un vienīgā doma galvā bija: “Es slīkstu…”
Tajā brīdī krastā pastaigājās Reks — kaimiņu liels aitu suns. Viņš vienmēr bija enerģisks un drosmīgs, bet šoreiz viņš izdarīja kaut ko, ko sauc par brīnumu. Dzirdot šļakstus un kliedzienu, suns metās ūdenī.
Ne mirkli nedomājot, Reks ieleca upē. Šļakatas aizlidoja uz visām pusēm, viņa ķermenis šķēla ūdeni ar spēku. Anna jau gandrīz bija zaudējusi samaņu, bet pēkšņi sajuta, kā kāds velk viņu aiz piedurknes.
Suns sagrāba viņu ar zobiem un vilka uz krastu. Straume centās aizraut abus, bet Reks airēja ar neticamu apņēmību, rūkdams, it kā cīnītos ar pašu upi.
Cilvēki uz krasta kliedza:
— Turies! Turies!
Kāds skrēja pēc virves, citi mēģināja pasniegt kārti, bet viss bija lieki — suns tika galā pats.
Solis pēc soļa, metrs pēc metra Reks izvilka Annu līdz sauszemes malai. Kad viņi tika ārā, viņa sabruka uz zemes, elpojot un klepojot. Viņas ķermenis trīcēja no aukstuma un bailēm.
Reks stāvēja blakus, slapjš, smagi elpodams, bet acis mirdzēja. Likās, ka viņš saprot, ko ir izdarījis. Cilvēki aplaudēja, glāstīja viņu, kāds filmēja ar telefonu.
Anna apskāva suni, piekļāvās viņa mitrajam kaklam un sāka raudāt. Viņas balss trīcēja:
— Tu mani izglābi… Tu esi mans varonis…
Vēlāk kaimiņi stāstīja, ka Reksam vienmēr bijusi īpaša intuīcija — viņš juta briesmas pirms tās notika. Bet tajā dienā viņš izglāba cilvēka dzīvību.
Šis stāsts ātri izplatījās pa visu pilsētu. Avīzes rakstīja par “varoņsuni”, bērni skrēja viņu paglaudīt, bet pieaugušie ar cieņu sveicināja viņa saimniekus.
Kopš tā laika Anna vairs nekad negāja garām aitu sunim vienaldzīgi. Viņa nesa viņam gardumus, glāstīja un runāja ar viņu kā ar cilvēku. Katru reizi, kad viņas skatiens sastapās ar viņa gudrajām acīm, sirds piepildījās ar pateicību.
Tagad, ejot gar upi, viņa vienmēr atceras to mirkli — ledaino ūdeni, izmisumu… un spēcīgās ķepas, kas palīdzēja viņai atgriezties dzīvē.
