Tas notika mazā ciematiņā netālu no Insbrukas, kur nogāzes krīt tieši bezdibenī, bet gar pašu krauju vijas šaurs lauku ceļš. Tur dzīvoja jauna māte — Anna Meiere ar pusgada veco meitiņu Līzu un vīru zemnieku Martinu.
Tajā rītā viss bija kā parasti. Martina nebija mājās — viņš bija devies pēc lopbarības, un Anna nolēma pastaigāties ar meitu gar ganībām. Debesis bija skaidras, zirgi mierīgi ganījās pie žoga, un Anna, smaidot, stūma ratiņus pa cieti noblietētu ceļu.
Viņa apstājās pie vārtiņiem, lai sakārtotu segu Līzai. Vējš pūta sejā, smaržoja pēc svaiga siena. Viss šķita mierīgi — līdz brīdim, kad brāzma norāva aizsprostu no vārtiem. Anna novērsās tikai uz sekundi.
Un ar to pietika. Ratiņi, kas stāvēja uz neliela slīpuma, sāka ripot uz priekšu — vispirms lēni, tad arvien ātrāk. Ritenīši čīkstēja pa grants ceļu.
Anna pagriezās un iekliedzās:
— Līza!
Bet ceļš veda tieši uz krauju. Viņas kājas it kā bija sastingušas — līdz ratiņiem bija tikai daži metri, un viņa saprata: viņa nepaspēs.
Un tad atskanēja rikši.
No ganībām, šķeļot zemi ar nagiem, traucās zirgs — liels, sarkanbrūns, ar baltu plankumu uz pieres. Tā bija viņu ķēve Bella — klusa, paklausīga, nekad agrāk nebija gājusi ārpus žoga.
Bella pārlēca pāri salauztajiem vārtiem un, skaļi zviedzot, metās tieši pie ripojošajiem ratiņiem. Pēc dažām sekundēm viņa tos panāca un ar krūtīm pagrūda rokturi, novirzot no ceļa. Ratiņi apgāzās dažus soļus no malas.
Anna pieķērās Līzai — bērns raudāja, bet bija sveiks un vesels.
Viņa paskatījās — Bella stāvēja mierīgi, smagi elpodama, skatīdamās uz viņiem ar lielām, gudrām acīm.
Vēlāk veterinārārsts teica, ka zirgs savainojis kāju — trieciens bijis pārāk spēcīgs. Bet Bella izdzīvoja.
Pēc šī gadījuma Anna vairs nekad neatstāja ratiņus bez bremzes un bieži teica:
— Dievs mums atsūtīja eņģeli… tikai ar nagiem.
Par šo notikumu rakstīja vietējie laikraksti. Cilvēki brauca skatīties uz Bellu, nesa viņai burkānus un cukuru.
Bet pie žoga, turpat pie kraujas, tagad karājas plāksne:
“Šajā vietā zirgs izglāba bērnu. Un atgādināja cilvēkiem, ka dažreiz vistīrākās sirdis nav cilvēku sirdis.”
