Džeimsam Hārperam, 56 gadus vecam pastniekam, šis maršruts bija ierasts.
Viņš piegādāja vēstules vienā un tajā pašā rajonā jau gandrīz divdesmit gadus — zināja, kurš kad ir mājās, kurš gaida sūtījumus un kurš vienmēr sūdzas par laikapstākļiem.
Taču kādā pavasara dienā viss mainījās.
Māja ar numuru 47, stūrī uz Mēplroudas ielas, vienmēr šķita klusa.
Vecs pāris — Margareta un Toms Brauni — dzīvoja noslēgti, reti izgāja ārā.
Džeimss zināja, ka viņi dod priekšroku papīra vēstulēm, bez interneta un ierīcēm.
Taču pēdējā laikā pastkaste bija pilna.
Avīzes stāvēja neatvērtas, aploksnes — pārklātas ar putekļiem.
Un tajā dienā, kad Džeimss pienāca, viņu satrauca smarža.
Tā bija tik tikko jūtama — mitruma, papīra un kaut kā… neparasta sajaukums.
Pastnieks pieklauvēja pie durvīm, uzsauca — klusums.
Tad viņš nolēma ieskatīties pa logu.
Aizkari bija aizvilkti, bet uz palodzes stāvēja krūze ar sakaltušu tēju.
Džeimsa sirds nodrebēja. Viņš izsauca policiju.
Kad durvis tika atvērtas, iekšā valdīja nāvīga klusuma sajūta.
Māja bija ideālā kārtībā, it kā laiks būtu apstājies.
Bet uz galda gulēja vēstules, kuras neviens nebija nosūtījis.
Tajās Margareta rakstīja kādam — savam dēlam, kurš, kā uzskatīja, bija gājis bojā pirms divdesmit gadiem avārijā.
“Es joprojām tevi gaidu,” — bija rakstīts pēdējā rindā.
Un lejā, uz grīdas, zem veca paklāja, atrada koka kasti.
Tajā — desmitiem vēstuļu, rakstītu ar tādu pašu rokrakstu, bet… parakstītu ar dēla vārdu.
Vēlāk eksperti noskaidroja: vēstules patiešām bija rakstītas dažādos laikos.
Taču neviens nespēja izskaidrot, kas tās bija rakstījis — jo dēls tiešām bija miris.
Džeimss ilgi nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka bija kļuvis par svešas noslēpuma liecinieku, kuru nevienam nebija lemts atklāt.
Kopš tā laika viņš saka, ka katra vēstule nav tikai papīrs.
Tā ir kāda cerība, paslēpta starp rindām.
