Tas viss sākās parastā rītā mazā Eiropas ciematiņā Belvilā.
Zemnieks Džonatans Rīds, garš vīrietis ar sirmām matu šķipsnām un nogurušām acīm, baroja savus dzīvniekus, kad pēkšņi no pagalma atskanēja dīvaina skaņa. Viņa cūka vārdā Mollija rakušies zemē ar tādu sparu, it kā tur būtu paslēpts dārgums.
— “Hei, ko tu tur atradi, ruksi?” — viņš iesmējās, pienākot tuvāk.
Bet, kad Mollija sāka spiegt un atkāpās atpakaļ, Džonatans saprata — kaut kas nav kārtībā. Zeme bija vaļīga, un no tās nāca dīvaina, mitra smaka, kas atgādināja vecu mālu un rūsu.
Viņš paņēma lāpstu. Pēc pāris minūtēm, aptuveni pusmetra dziļumā, no zemes parādījās veca koka lāde ar sarūsējušām eņģēm.
Tā izskatījās seniem gadiem piederīga — melna, trausla, ar tikko turas slēdzeni.
Džonatans pasauca kaimiņus. Pirmā atskrēja misis Greisa — gados veca atraitne, kas dzīvoja blakus. Aiz viņas — pusaudzis Tomass, kurš allaž bija ziņkārīgs pēc noslēpumiem.
— “Nepieskaries, Džon! Varbūt tas ir kara laika!” — viņa iekliedzās, bet bija jau par vēlu.
Vīrietis uzmanīgi pacēla vāku ar laužni. Slēdzene nokrakšķēja, un lāde atvērās ar smagnēju čīkstienu.
Visi sastinguši.
Iekšā atradās dīvaini priekšmeti: veca lelle bez acīm, pāris fotogrāfiju izbalējušos rāmjos un metāla medaljons ar gravētu datumu — 1913.
Zem tiem — aploksne, aizzīmogota ar sarkanu vasku, ar iniciāļiem E. W.
— “Varbūt tas no Vilsonu mājas? Viņu muiža reiz stāvēja tepat,” — čukstēja misis Greisa.
Kad Džonatans pārplēsa aploksni, viņa seja kļuva bāla.
Iekšā bija vēstule, rakstīta vecmodīgā rokrakstā:
“Ja tu to lasi, tad lāsts ir atmodies. Nepieskaries medaljonam. Tas pieder viņai.”
Zem vēstules bija fotogrāfija — sieviete garā kleitā stāvēja pie akas. Aiz viņas — ēna ar tukšām, cilvēkam līdzīgām acīm.
Tomass nervozi iesmējās:
— “Tas noteikti ir joks. Kāda šausmu pasaka.”
Bet tad lelle pakustējās.
Visi iekliedzās. Džonatans nometa vāku, un Mollija aizskrēja prom, skaļi kviecot.
Nākamajā dienā ciemā sākās dīvainības: piens saskāba vienas nakts laikā, spoguļi plaisāja, un vecā aka aiz kūts sāka naktīs vaidēt.
Cilvēki lūdza Džonatanu noglabāt lādi atpakaļ, bet viņš pazuda — kopā ar vēstuli un medaljonu.
Pēc nedēļas ferma bija pamesta.
Teica, ka naktīs kāds klauvē pie durvīm un sauc vārdā… Džonatana balsī.
Tagad pie viņa mājas stāv zīme:
“Neroc, ja neesi gatavs uzzināt patiesību.”
Un cūka Mollija… viņu vairs neviens nav redzējis.
