Dažkārt visneuzkrītošākās lietas no pagātnes sevī glabā veselu laikmetu.
Piemēram, neliels metāla trauks ar vāciņu — šķiet, nekas īpašs: spīdīga forma, vecmodīgs spožums, vara un eļļas smarža. Tomēr šis priekšmets reiz bija neaizstājams katrā mājā.
Mūsdienās reti kurš zina, ka agrāk šādi trauki kalpoja kā eļļotāji — mazi rezervuāri smēreļļas uzglabāšanai un precīzai dozēšanai.
Tos izmantoja pulksteņmeistari, šuvējas, mehāniķi, velosipēdisti un pat mājsaimnieces. Eļļotājs bija rūpības un akurātuma simbols — jo jebkurai ierīcei, sākot no šujmašīnas līdz vecām durvju eņģēm, bija jābūt ieeļļotai, lai tā kalpotu gadiem.
Toreiz, kad lietas nemeta ārā pie pirmās salūšanas, bet gan laboja, šādi priekšmeti bija īsti palīgi. Cilvēki pret tehniku izturējās kā pret dzīvu būtni: “Ja ieeļļo, atkal darbosies.” Eļļotājs vienmēr stāvēja kaut kur tuvumā — uz darbnīcas plaukta, instrumentu atvilktnē vai blakus vecajam sienas pulkstenim.
Vāciņš atvērās ar vieglu klikšķi, neliela pilīte eļļas nokrita mehānismā — un atskanēja pazīstamā skaņa: tiksnēšana, švīkstoņa, griešanās. Tā bija lietu dzīves skaņa.
Mūsdienās, kad viss apkārt ir kļuvis vienreizējs, šādi priekšmeti izraisa izbrīnu. Tie atgādina, ka agrāk katrai lietai bija dvēsele, bet katram priekšmetam — saimnieks, kas prata par to rūpēties.
Eļļotājs — tas nav tikai metāla trauks. Tā ir simbols laikam, kad cilvēki ticēja: pasauli var salabot, ja vien pieliec mazliet pacietības, pilīti eļļas un siltas rokas.
Kāpēc mēs vairs to neatceramies?
Jo mūsdienu ierīcēm eļļošana nav vajadzīga. Mēs vairs neatveram skrūves un netīrām mehānismus — mēs tos vienkārši nomainām. Tā šie priekšmeti pazuda no mājām, un līdz ar tiem — vesela kopšana kultūra.
Bet pietiek tikai paņemt rokās veco eļļotāju — sajust tā svaru, auksto metālu, mašīneļļas smaržu — un šķiet, ka tur rokā turi mazu pagātnes gabaliņu. Laikmetu, kurā viss bija vienkāršāk, patiesāk un izturīgāk.
Mazie priekšmeti, piemēram, šis, atgādina: laiks aiziet, bet atmiņa paliek — īpaši, ja to var atvērt kā veca eļļotāja vāciņu.
