Rīts sākās kā parasti. Anna ieslēdza gludekli, ielēja kafiju, atvēra logu — istabā ieplūda lietus un svaigas maizes smarža no tuvējās maiznīcas. Vīrs, kā vienmēr, steidzās uz darbu, izmetot ierastos “Neaizmirsti pusdienas” un “Kur ir atslēgas?”. Viss šķita ierasts, silts un mājīgs.
Viņa izvilka no skapja viņa jauno balto kreklu — kārtīgu, rūpīgi izgludinātu, it kā tikko no veikala. Vienīgi viens sīkums mulsināja: Anna neatcerējās, ka būtu to pirkusi. Bet vīra drēbes bieži parādījās jaunas — ofisa darbs, saprotams.
Anna nolika gludekli, pārlaida plaukstu pāri audumam — un tad pamanīja: uz manšetes iekšpuses bija maza izšuvuma zīme. Ar gaiši zilām diegiem, tikko manāma, bet skaidri salasāma: “E.M.”
Viņa sastinga.
Izšuvums izskatījās rūpniecisks, bet pārāk personisks. Ne zīmols, ne logotips — tieši iniciāļi. Sievietes.
“Varbūt stiliste? Vai dāvana no kolēģiem?” — mēģināja sevi pārliecināt Anna. Bet iekšā jau kļuva auksti. Viņas vīrs Marks nekad nenēsāja apģērbus ar svešiem apzīmējumiem — viņš bija pedantisks līdz sīkumiem.
Viņa ieskatījās tuvāk: diegi bija nedaudz nodiluši, it kā krekls jau būtu valkāts. Uz apkakles — gandrīz nemanāma lūpu krāsas pēda. Gaiši rozā. Ne viņas tonis.
Anna nolika gludekli. Sirds sāka sisties straujāk.
“Nevar būt… nē…”
Tālrunis nozvibrēja. Ziņa: “Paldies par vakardienas vakaru. Krekls der ideāli — E.”
Anna nometa telefonu. Rokas drebēja, gludeklis gandrīz nokrita no galda.
Viņa nezināja, ko darīt — kliegt, raudāt, vai vienkārši gaidīt?
Kad Marks vakarā pārnāca, viņa viņu sagaidīja pārāk mierīgi.
Uz dīvāna gulēja krekls. Blakus — telefons ar atvērtu ziņu.
— Gribi paskaidrot? — viņa klusi jautāja.
Marks kļuva bāls.
— Tā… dāvana no kolēģes. Jeļenas, no grāmatvedības… vienkārši uzmanības zīme.
Anna skatījās viņam tieši acīs.
— Bet izšuvums? Un lūpu krāsa?
Viņš klusēja.
Viņa piegāja pie loga.
— Zini, Marks, es arī nopirkšu sev jaunu kreklu.
Viņš pacēla acis.
— Kāpēc?
— Vienkārši gribu, lai uz tā būtu mani iniciāļi. Lai vismaz vienreiz arī es zinātu, kā ir — nēsāt svešo.
Viņa izgāja no istabas, un aiz muguras palika gludināta kokvilna, klusums un sajūta, ka šajā mājā kaut kas beidzies.
