Kad jaunā ģimene Mārtiņš un Laura Vēberi pārcēlās uz mierīgu Hamburgas priekšpilsētu, dzīve beidzot ieguva ilgi gaidīto mieru. Pēc gadiem trokšņainā pilsētā viņi sapņoja par māju, kur dzird tikai lietus šalkas un bērna smieklus. Pēc pāris mēnešiem viņiem piedzima dēls Olivers, un māja piepildījās ar laimi.
Kopā ar viņiem dzīvoja arī viņu aitu suns Reksis — suns, kuru Mārtiņš bija paņēmis vēl pusaudža gados. Reksis bija vecāks par visiem — gudrs, uzticams, ar nogurušu, bet labestīgu skatienu. Grūtniecības laikā viņš neatkāpās no Lauras ne soli, it kā nojauzdams, ka drīz parādīsies kāds jauns, kuru vajadzēs sargāt.
Kad Laura pirmo reizi ielika Oliveru gultiņā, Reksis klusi pienāca un apgūlās uz paklāja blakus. Viņa pasmaidīja:
— “Lai guļ. Viņš vienkārši uztraucas.”
No tā brīža tas kļuva par viņu ikvakara rituālu. Katru vakaru, kad bērns tika nolikts gulēt, Reksis pienāca un apgūlās blakus. Reizēm viņš pacēla galvu un uzlika to uz gultiņas malas, it kā pārbaudot, vai mazulis elpo.
— “Viņš viņu sargā,” teica Mārtiņš aizkustināti.
Bet pēc pāris nedēļām Reksis sāka uzvesties dīvaini.
Viņš gulēja cieši pie gultiņas, reizēm kaucis un rūcis tumsā. Kādu nakti Laura pamodās — Reksis stāvēja, ausis uz augšu, spalva uz pakaļas uzcelta. Viņš klusi rūca, skatīdamies vienā punktā — istabas stūrī.
— “Reksi, klusāk,” viņa nočukstēja, ieslēdzot naktslampiņu.
Suns nekustējās. Tikai klusi smilkstēja, acis nepaceldams no gultiņas.
Tas atkārtojās katru nakti. Reksis negāja prom līdz rītam un rūca, kad kāds tuvojās. Pat Mārtiņu viņš sveica ar piesardzību.
Pēc mēneša Laura vairs neizturēja.
— “Viņš uzvedas tā, it kā kaut ko redzētu! Varbūt viņam halucinācijas?”
Lai viņu nomierinātu, Mārtiņš bērnistabā uzstādīja nakts kameru.
— “Paskatīsimies, ko viņš dara naktī.”
Nākamajā dienā viņi noskatījās ierakstu. Pirmās stundas — nekas neparasts. Reksis guļ mierīgi.
Bet ap 2:47 kamera fiksēja kustību.
Istabas stūrī, kur nebija ne logu, ne gaismas, uz mirkli parādījās bāla, caurspīdīga ēna. Reksis uzreiz piecēlās, nostājās starp ēnu un gultiņu, zemu ierūcās. Ēna pietuvojās, un suns — iegaudoja.
Uz ieraksta bija redzams, kā Olivers saraustās un sāk raudāt, bet ēna pazūd.
Reksis atkal apgūlās blakus un neizkustējās līdz rītam.
Nākošajā dienā Laura devās pie kaimiņienes — vecas sievietes vārdā Gertrūde, kura dzīvoja šajā mājā jau 30 gadus. Kad viņa visu izstāstīja, Gertrūdei seja kļuva bāla.
— “Jūs nezinājāt?” viņa čukstēja. “Te agrāk dzīvoja Krameru ģimene. Viņiem bija mazulis. Viņš nomira naktī… tajā pašā istabā.”
Laura nespēja izdvest ne vārda.
— “Pēc tam šeit suņi vairs negāja. Bet jūsu — laikam vienīgais, kurš juta, ka tas atgriezies,” piebilda Gertrūde.
Nākamajā naktī kamera atkal tika ieslēgta. 2:45 Reksis pacēla galvu. Uz ekrāna parādījās tā pati ēna — tagad tā noliecās tieši virs bērna.
Reksis ierējās, uzlēca, un kamera izslēdzās.
No rīta viņus pamodināja skaļš rejieni. Reksis stāvēja pie gultiņas, smagi elpoja, uz grīdas — saplīsusi lampa.
Mazulis gulēja mierīgi.
Kopš tā brīža Reksis vairs negulēja pie gultiņas. Viņš gulēja pie durvīm un uzmanīgi klausījās katru skaņu.
Un katru nakti, tieši 2:47, viņa ausis sarāvās — it kā viņš atkal dzirdētu to, ko citi nevar.
Dažreiz, kad Laura naktī iet pēc ūdens, viņa redz, kā Reksis paceļ galvu un klusi rūc, skatoties bērnistabas virzienā.
Un tad viņai šķiet, ka tumsā kaut kas stāv — neredzams, bet biedējoši tuvu.
