Tas bija mazākais kazlēns, kādu Mairons jebkad bija redzējis. Viņš to atrada agri no rīta tieši pie fermas vārtiem — niecīgs sarkanas spalvu kamols, kas sēdēja uz aukstās zemes un klusi čīkstēja, it kā saucot māti. Mazulis bija tik viegls, ka ietilpa Mairona plaukstā kā mīksta rotaļlieta.
Mairons paskatījās apkārt. Ne mātes, ne bara, ne nekādu pēdu tuvumā — it kā kazlēns būtu parādījies no zila gaisa.
Viņš ietina mazo siltā drānā un aizveda uz tuvāko veterināro klīniku. Nešķita, ka tas būtu nekas nopietns: tikai mazs, vājš kazlēns, kuram nepieciešams siltums un barība.
Bet veterinārārstu reakcija visu mainīja.
Tiklīdz speciālists — Dr. Eliass — paņēma kazlēnu rokās, viņa acis iepletās. Viņš sāka saukt savus kolēģus, kuri sauca pēc kāda cita. Dažu minūšu laikā ap galdu sapulcējās vesela ārstu grupa, kas čukstēja savā starpā, skatoties uz mazuli, apmainījās skatieniem, it kā būtu liecinieki kaut kam neticamam.
Mairons apmulsis stāvēja malā.
“Kas ar viņu notiek?” viņš beidzot jautāja.
Dr. Eliass dziļi ieelpoja.
“Mēs domājām, ka viņš ir jaundzimušais… bet tā nav. Šis mazulis nav tikai mazulis. Viņš pieder pie ārkārtīgi retas, gandrīz izmirušas punduru šķirnes, kas vairāk nekā divdesmit gadus tika uzskatīta par pazudušu. Un, acīmredzot… viņš ir pilnīgi vesels.”
Visi apklusa. Stāsts šķita vēl dīvaināks.
“Bet no kurienes viņš nāca?” Mairons jautāja.
Dr. tikai papurināja galvu.
“To mēs vēlamies noskaidrot. Šādiem dzīvniekiem,” viņš noglaudīja kazlēna muguru, “ir neticami sarežģīta ģenētika. Visticamāk, apkārt ir vēl vairāk no tiem… varbūt vesela ģimenes grupa.”
Kazlēns klusi iečīkstējās, it kā apstiprinot dzirdēto.
Un Mirons saprata, ka šis nejaušais atklājums uz ceļa varētu novest pie atklājuma, ko neviens negaidīja.
Kas notiks tālāk, vēl nebija zināms.
Un līdz vakaram viss nostājās savās vietās: Mirons, atgriežoties vietā, kur bija atradis kazlēnu, dzirdēja tikko dzirdamu čaukstēšanu un pamanīja ēnas starp kokiem. Tuvojoties, viņa sirds dauzījās – tur stāvēja neliela kazlēnu ģimene, tikpat sīka kā atradenis. Māte nemierīgi grozījās, un vēl divi tādi paši mazie trīcēja netālu. Acīmredzot, bars bija kaut kur klīdusi tuvumā, un viens no kazlēniem vienkārši bija atpalicis. Mirons uzmanīgi nolika kazlēnu uz zemes, un tas, kas notika tālāk, lika viņam pasmaidīt: māte nekavējoties pieskrēja un nolaizīja kazlēnu, un viņš, knapi spējot nostāvēt, mēģināja viņai iedurt ar purniņu.
Tajā brīdī Mirons saprata, ka ir pieredzējis nelielu brīnumu – retā suga nebija pazudusi uz visiem laikiem, bet gan dzīva, silta un ļoti trausla dabas daļa, kurai vienkārši paveicās, ka kāds īstajā brīdī gāja garām.
