Sīlverleikas ezers vienmēr šķita mierīgs. Agrā rītā ūdens bija nekustīgs, migla klājās pāri virsmai, un tikai airu šļaksti traucēja klusumu.
Fermers Daniels Heils, kurš pēc šķiršanās un darba zaudēšanas bija atgriezies savā dzimtajā ciemā, izbrauca ezerā — zvejot, kā bērnībā. Viņam šķita, ka ezers ir vienīgā vieta, kur joprojām var elpot.
Viņš iemērca roku, lai atbrīvotu tīklu, kas bija aizķēries aiz saknes… bet tā vietā pirksti satvēra kaut ko aukstu, smagu un dīvaini mīkstu.
Daniels pavilka — un no ūdens lēnām pacēlās milzīga želejveida masa, līdzīga burbuļu un caurspīdīgas ādas kamolam. Tā karājās viņa rokā, saulē mirdzot, un iekšpusē spīdēja tūkstošiem mazu sfēru — kā ikri vai embriji.
— Velns parāvis… kas tas ir? — viņš tikai čukstēja.
Fotogrāfija, ko viņš uzņēma ar telefonu, dažu stundu laikā izplatījās internetā.
Nākamajā dienā pie ezera ieradās cilvēki baltos tērpos un melnos džipos. Viņi teica, ka ir no ekoloģiskās aģentūras, bet uz viņu aprīkojuma bija zīmes, ko Daniels bija redzējis tikai pie militāristiem.
Ar viņiem bija bioloģe, doktore Emīlija Kārtere, klusa sieviete ar nogurušu skatienu. Viņa aplūkoja atradumu — jau štata policijas laboratorijā — un teica tikai vienu:
— Tas… nav vienkāršs organisms. Tā ir struktūra. Tā aug. Tā… kādu gaida.
Zem mikroskopa atklājās aina:
ne aļģes, ne zivju olas;
šūnas — sešstūrainas, sakārtotas perfektā režģī kā bišu kāres, bet veidotas no olbaltuma skrimšļa;
katras iekšpusē — mikroskopiska sirdspukstu vibrācija.
Pēc trim dienām ezers mainījās. Ūdens kļuva siltāks. Naktīs virs virsmas parādījās sarkanīga gaisma, it kā kāds elpotu zem ūdens.
Zvejnieki teica, ka dzird zemes dārdoņu, līdzīgu motora skaņai… bet tā nāca nevis no krasta, bet no dziļuma.
Daniels sāka to dzirdēt pat mājās.
Un dažreiz — čukstus.
Ne vārdus. Tikai saucienu. Ūdens balsi.
— Tu arī dzirdi? — reiz pajautāja Emīlija, stāvot pie krasta.
— Jā.
— Tas nav palīdzības sauciens…
— Kāds tad?
— Uzaicinājums.
Sestajā naktī migla bija īpaši bieza. Daniels pamodās ar sajūtu, ka māja dreb. Viņš izskrēja uz ezeru — un ieraudzīja:
Visa piekraste bija klāta ar stikla kokoniem, tādiem pašiem kā tas, ko viņš bija izvilcis. Tikai tagad tie elpoja.
No ezera vidus cēlās kaut kas tumšs, apaļš, kā milzu akas vāks.
Emīlija stāvēja uz laipas — bāla, basām kājām, it kā miega gājienā. Kad Daniels mēģināja viņu apturēt, viņa paskatījās uz viņu ar tukšām acīm un čukstēja:
— Viņi mostas. Mēs — ne pirmie. Un ne pēdējie.
Viņa iegāja ūdenī.
Un ūdens izpletās, kā dzīvs, lai viņu ielaistu.
Ķermeni nekad neatrada. Militārie devās prom, paziņojot, ka ezers slēgts “toksisko aļģu dēļ”.
Bet Daniels katru nakti dzird ūdens čukstus. Redz, kā pie krasta uzpeld caurspīdīgi kokoni. Un zina: tas, ko viņš pacēla toreiz, nebija atradums. Tā bija izaicinājuma zīme.
Un kāds no dziļuma joprojām atbild.
