Vakars jau slīdēja saulrietā, kad Daniels un Liams, sešpadsmitgadīgi draugi, atgriezās no makšķerēšanas pa veco meža ceļu. Velosipēdi, mugursomas, nogurums un joki — parasta diena. Līdz pēkšņi…
— Dzirdēji? — apstājās Liams.
— Ko?
— It kā kāds stenētu… vai sauktu.
Vispirms klusums. Tad — atkal. Tik tikko dzirdams, no meža dziļumiem.
Viņi atstāja velosipēdus un devās uz skaņu. Divdesmit metrus no ceļa, starp priedēm ieplakā, gulēja automašīna — sudrabains džips, apgāzts uz jumta. Lukturi mirgoja, tvaiks cēlās no motora.
— Ir kāds dzīvs?! — iesaucās Daniels.
Atbildē — klusa bērna raudāšana.
Viņi pieskrēja klāt. Iekšā — bezsamaņā esoša sieviete, piesprādzēta ar jostu. Aizmugurē — mazs zēns, ap diviem gadiem, bērnu sēdeklītī.
Sakaru gandrīz nav. 112 nesasniedzams. Līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai — apmēram desmit kilometri. Krēslo.
— Ja degviela uzliesmos — viss, beigas, — izdvesa Daniels.
Viņš ielīda iekšā. Sievietes josta iesprūdusi.
— Liam, paņem bērnu!
Liams uzmanīgi izvilka mazuli. Tas raudāja, bet elpoja. Tajā brīdī kaut kur zem motora — dzirkstele, dūmi.
— Ātrāk! — iekliedzās Liams.
Daniels norāva jostu ar visu spēku — klikšķis. Viņi izvilka sievieti un atvilka uz sāniem. Pēc sekundes no mašīnas izšāvās liesmas.
Viņi sēdēja zemē, elsojot.
— Mēs nevaram gaidīt ātro. Jāiet pie mana vectēva, — sacīja Daniels.
— Ar bērnu? Ar viņu? Pa nakti cauri mežam?
— Ja paliksim — viņi mirs.
Un viņi gāja. Daniels nesa sievieti uz pleciem, Liams — mazuli, kurš vairs neraudāja, tikai turējās pie viņa jakas.
Vectēva māja stāvēja nomaļus. Viņš atvēra durvis, ieraudzīja viņus — un neuzdeva nevienu jautājumu.
Pēc piecām minūtēm vecais Land Rover Defender jau traucās pa lauku ceļu uz slimnīcu. Fari grieza tumsu, lietus sita pa stiklu, motors rūca.
Slimnīcā viņus jau gaidīja. Sievieti aizveda uz reanimāciju. Puisēnu — bērnu nodaļā.
Daniels un Liams sēdēja uz sola, klusi, netīri un noguruši.
Pēc divām stundām ārsts iznāca:
— Jūs viņiem izglābāt dzīvību. Ja būtu kavējušies piecas minūtes — būtu par vēlu.
Sievieti sauca Emīlija Kārtere, zēnu — Noa. Viņa atguvās tikai no rīta.
— Mans dēls… viņš dzīvs?
— Jā. Pateicoties šiem puišiem.
Emīlija sāka raudāt.
— Es braucu uz pilsētu… atvadīties no vīra morgā. Viņš gāja bojā pirms nedēļas. Man šķita, ka pasaule ir tukša. Bet tad parādījāties jūs…
Liams nolaida acis. Daniels klusi teica:
— Mēs vienkārši nevarējām pabraukt garām.
Vietējais laikraksts uzrakstīja tikai pāris rindiņas:
“Divi pusaudži izglāba sievieti un bērnu pēc avārijas mežā.”
Bet neviens neuzrakstīja, kā divi skolēni nesa uz saviem pleciem svešu dzīvību cauri lietum un tumsai.
Kā viņi klusēja mašīnā, baidoties, ka sieviete pārstās elpot.
Un kā Noa, pamodies slimnīcā, vispirms izstiepa rokas pret Liamu — un nosauca viņu par “brālīti”.
Reizēm varoņi nav tie, kas valkā formu. Bet tie, kas vienkārši kādu dienu nolemj — nenovērsties.
