Tas notika pagājušajā vasarā. Mēs ar draugiem — Artjomu, Pašu un Dimu — aizbraucām uz ezeru ciematā, kur manai vecmammai ir mazs namiņš. Tur ir kluss, blakus mežs un tīrs ūdens. Mēs gribējām tikai noķert kādu zivi un atpūsties.
No rīta bija karsti. Mēs ielikām makšķeres, bet zivs nekož. Neviena iekodiena divu stundu laikā. Visi jau sāka garlaikoties.
— Eh, lai iet tā zveja, — teica Paša un izvilka lielu, aukstu arbūzu.
Mēs to sagriezām un apēdām turpat krastā. Palika tikai biezas mizas.
Un tad Dima piedāvāja:
— Uztaisām tīklu no tām mizām! Nu, vienkārši jokus pēc!
Mēs smējāmies, bet tomēr sasējām mizas ar makšķerauklu. Sanāca dīvains zaļš “tīkls”.
Mēs iegājām ūdenī līdz ceļiem, izstiepām to starp sevi un vilka gar krastu. Neviens negaidīja, ka tas izdosies.
Pēkšņi — šļakstiens! Ūdens uzvārījās, un, kad pacēlām tīklu, iekšā bija liela zivs. Tā sitās, bet Paša pārklāja to ar cepuri un noturēja.
— Noķērām!!! — kliedzām mēs.
Vakarā vecmamma izcepa zivi uz ugunskura. Mēs sēdējām, ēdām, smējāmies. Viss bija kā labākajās vasaras atmiņās.
Bet tad notika kaut kas dīvains.
Kad jau gatavojāmies iet, vecmamma pēkšņi teica:
— Tikai to jūsu arbūza tīklu šeit neatstājiet…
— Kāpēc? — pārsteigts jautāja Artjoms.
Viņa paklusēja un klusi piebilda:
— Tajā ezerā ķer tikai vienu reizi. Pēc tam… tas paņem atpakaļ.
Mēs saskatījāmies.
— Vecmāmiņ, tu joko?
— Smējieties, ja gribat. Bet pajautājiet vecajiem ciemā, kur pazuda zvejnieks Semjons. Arī viņš reiz noķēra zivi neparastā veidā… un kopš tā laika ezers viņam nepiedeva.
Viņa nodzēsa ugunskuru, piecēlās un teica:
— Labi. Ejiet gulēt. Bet tīklu… labāk sadedziniet.
Kopš tā laika mēs ēdam arbūzu — bet mizas vairs nekad nesasienam.
