Pastaiga gar meža malu solījās būt parasta.
Saimniece veda pastaigā savu suni — jautru retrīveru vārdā Bleiks, kad tas pēkšņi saspringa un sastingu.
Spalva uz skausta sacēlās, ausis izstiepās, un suns skaļi sāka riet uz bieziem krūmiem.
Sieviete sākumā domāja, ka tas ir ezis vai trusis.
Bet pēc sekundes zari sakustējās, un no tiem iznāca kaut kas dīvains.
No pirmā acu uzmetiena — lapsa. Rudi mati, lokans ķermenis, viltīgs skatiens.
Bet uz muguras un astes skaidri spīdēja spalvu struktūras, it kā no putna — mīkstas, perlamutra, saules gaismā mirdzošas.
Dzīvnieks apstājās, paskatījās tieši uz Bleiku, nedaudz noliedza galvu — un pēkšņi aizskrēja.
Bet ne skrienot — tas pacēlās gaisā.
Ne augstu, kādus divus metrus, it kā planētu starp krūmiem.
Saimniece pat nepaspēja izvilkt telefonu.
Kad viss apklusa, uz zāles palika tikai dažas spalvas — sarkanīgas, bet ar metālisku spīdumu.
Vēlāk biologi pieļāva, ka tā varētu būt lapsa ar retu apmatojuma anomāliju vai spalvu, zāles un netīrumu sajaukums.
Taču tie, kas redzēja spalvas savām acīm, saka — tās nebija ne vilna, ne zāle.
Un spīdēja kā īstam putnam.
