Ziemeļu ciemats Lindvards atradās meža un bezgalīgā aizsalušā ezera robežā. Ziemā šeit viss apstājās — vējš gaudoja pār sniega līdzenumu, jumti bija pārklāti ar ledu, bet māju logi spīdēja no krāsns izstarotā dzeltenā siltuma. Cilvēki agri devās gulēt un reti izgāja ārā pēc saulrieta — šajos mežos notika pārāk daudz dīvainu lietu.
Bet tajā janvāra rītausmā, kad sala bija sasaldējusi gaisu tā, ka elpa šķita stikla, mednieks Ēriks Holms paņēma šauteni, maisu un devās uz mežu. Viņš grasījās pārbaudīt lamatas pie vecā strauta, kas ietekas ezerā. Vējš bija norimis, sniegs mirdzēja blāvajā saulē.
Viņš gāja pa ierasto taku, līdz pamanīja kaut ko dīvainu.
Uz ezera baltajā virsmas, tuvāk vidum, sniegs bija sablīvēts līnijā. Un tajā bija skaidras, dziļas pēdas no kailām cilvēka kājām. Mazas, it kā sieviešu. Tās veda no meža… tieši pa ledu.
Ēriks apstājās, apstulbis.
— Kas… tādā aukstumā… basām kājām?
Viņš domāja, ka kādam ir vajadzīga palīdzība. Bet, pieejot tuvāk, apstājās: starp pēdām nebija neviena apavu vai kamanas nospieduma. Tikai kailas pēdas, nospiedumi līdz pat katram pirkstam, līdz pat ādas plaisām.
Viņš gāja pa tām. Bija satraucoši un klusi — tikai sniegs čīkstēja zem zābakiem. Bet visbriesmīgākais gaidīja priekšā.
Pēdas nebeidzās pie krasta.
Tās neizgāja.
Tās neizzuda.
Tās veda tieši zem ledus.
Tur, kur pēdas veica pēdējo soli, ledus bija caurspīdīgāks nekā apkārt. Cauri tam varēja redzēt melnu ūdeni. Ledus virsma it kā elpoja. Ēriks nometās uz ceļiem un ar roku pārbrauca pa virsmu.
Aukstums. Viegla kraukšķēšana.
Un pēkšņi — viņš ieraudzīja.
Zem ledus, tieši pie viņa plaukstas… gulēja roka. Bāla. Sastindzis. Pirksti piespiesti pie ledus iekšpuses, it kā kāds no apakšas mēģinātu izkļūt.
Ēriks atkrita atpakaļ, sirds sāka dauzīties kaklā. Viņš piecēlās un skrēja uz ciemu.
Vakarā vecākais, mācītājs, vairāki vīrieši un pats Ēriks atgriezās pie ezera. Bet pēdas vairs nebija — it kā tās būtu aizpūstījis vējš. Un zem ledus — ne ķermeņa, ne rokas.
Visi nolēma, ka tas bijis tikai šķietams. Sals, nogurums, gaismas spēles.
Visi, izņemot veco Ingridu, kas dzīvoja pie paša meža.
Viņa teica:
— Tas nav nekas jauns. Katru ziemu kāds iet pa ledu… basām kājām. Un zem ledus nav ūdens. Tur kāds klausās.
— Kas? — jautāja Ēriks.
Vecā sieviete neatbildēja. Tikai skatījās uz ezeru ar tādu skumjām, it kā zinātu, kas tur cilvēkus aicina.
Nākamajā naktī Ēriks negulēja. Domas dedzināja kā sala. Viņš paņēma lukturi, ādu un atkal devās uz ezeru.
Sniegs čīkstēja klusāk. Mēness apgaismoja ledus virsmu ar pienainu gaismu.
Un pēkšņi…
Viņš atkal redzēja.
Pēdas.
Tās pašas basās pēdas. Svaigas. It kā kāds tikko būtu gājis garām.
Bet šoreiz… tās veda no zem ledus — uz āru.
