Rīts bija parasts. Pelēks debesis, retas miglas, svaiga maizes smarža no konditorejas stūrī. Marina nesa no veikala maisiņu ar produktiem, steidzās mājās — dēls gatavojās uz skolu, bet vīrs jau devās uz darbu. Viss ritēja kā parasti. Līdz brīdim, kad viņa nonāca pie dzelzceļa pārbrauktuves.
Tur, pie pašām sliedēm, stāvēja meitene. Maza. Basām kājām.
Viņai bija tikai plāns kleitiņa, mati bija sasukušies, rokas piespiestas pie krūtīm. Un viņa skatījās — tieši uz sliedēm.
Marina apstājās, it kā būtu uzskrējusi pret sienu.
— Meitenīte, ko tu te viena dari? — viņa iesaucās, sajūtot, kā aukstums skrien pa muguru.
Bērns neatbildēja. Tikai nedaudz pagriezās. Sejā — ne asaras, ne bailes. Kāda dīvaina, auksta klusums acīs.
Tālumā jau rēca vilciens — līdz pārbrauktuvei bija palikušas piecas minūtes. Marina nometa maisiņus un skrēja.
— Manas saulīte, nedrīkst! Atkāpies! — viņa gandrīz iesaucās.
Bet meitene spērusi soli uz priekšu. Tieši uz sliedēm.
Marina satvēra viņu rokās un aizvilka aiz barjeras. Sirds dauzījās pierē. Viņa ietina bērnu savā šallē:
— No kurienes tu esi? Kur ir tava mamma?
— Mamma… — meitene čukstēja. — Tur.
Un parādīja uz mazu mājiņu pie vecā pārejas. Koka, ar nolupušu krāsu un izsistu logu.
Marina, drebot, aizveda viņu turp. Durvis bija pavērtas. Iekšā bija auksts, tukša krāsns, vecs krēsls, uz sienas bērnu zīmējumi.
Un klusums.
— Mammu? — sauca Marina. — Vai tur ir kāds?
Atbildes nebija. Tikai vājš caurvējš sakustēja aizkaru. Uz grīdas gulēja sieviešu jaka un telefons ar izsistu ekrānu. Meitene piegāja klāt un apsēdās blakus, it kā zinātu.
— Viņa aizgāja naktī, — klusi teica viņa. — Teica, ka drīz atgriezīsies.
Marina juta, kā rīklē saspringst. Pēc visa spriežot, māte bija atstājusi bērnu mājā uz nakti — bez gaismas, bez siltuma. Bet kāpēc meitene devās uz dzelzceļa pārbrauktuvi?
Viņa izvilka no kabatas mazu lapiņu — acīmredzot sen saspiestu. Uz tās ar bērna roku bija uzrakstīts:
„Ja manis nebūs, ej pie sliedēm — tur tevi atradīs labi cilvēki.”
Marina aizklāja muti ar plaukstu. Viņa nezina, kas uzrakstīja šo zīmīti — mamma vai pati meitene. Bet tagad viņa zināja vienu — bērnu nevar atstāt.
Vēlāk, jau ātrās palīdzības mašīnā, meitene visu laiku turēja Marina par roku.
„Tu tagad arī esi mamma?” viņa jautāja, gandrīz neskaidri.
„Jā, mīļā,” — atbildēja Marina. — Tagad es esmu mamma.
Kad policisti atrada sievieti, jau bija par vēlu. Viņa bija gājusi bojā netālu no pārejas tajā pašā naktī, kad devās pēc palīdzības — ceļu bija aizsnidzis sniegs, un viņa nosala.
Un tikai tad kļuva skaidrs, ka mazā meitene visu rītu tur stāvēja ne bez iemesla. Viņa gaidīja. Viņa zināja, ka mamma apsolīja atgriezties, un gribēja viņu sagaidīt pirmā.
Marina ilgi nevarēja braukt garām šai vietai. Katru reizi, kad atskanēja vilciena zvans, viņai šķita, ka miglā atkal stāv tā mazā figūriņa — basām kājām, trausla, bet bezgalīgi uzticīga.
