Nelielajā lauku ciematā Grinvudā dzīve bija klusa un saprotama: no rīta — govis ganībās, dienā — darbs dārzos, vakarā — tēja, sarunas un svaiga maizes smarža. Šeit visi zināja, cik gadu ir katram, cik vistu ir katram un kurš uz kuru slepeni skatās.
Visi jau sen bija pamanījuši vienu lietu: Lukass Meijers skatījās uz Annu Baumanu tā, it kā viņa būtu rītausma pēc garas ziemas.
Lukass dzīvoja kopā ar mammu un viņu govi, kuras vārds bija Bella. Viņš strādāja par traktoristu, bija kluss, strādīgs un ļoti kautrīgs. Katru reizi, kad Anna gāja garām, viņš pagriezās un izlikās, ka remontē traktoru.
Anna — jauna skolotāja, kas bija atbraukusi no pilsētas. Labestīga, izglītota, ar maigu smaidu un gaišiem matiem, kas savākti copē. Viņa mīlēja bērnus, un tie atbildēja ar to pašu.
Stāsta sākums
Kādu vakaru Lukass sēdēja šķūnī un runājās ar govi Bellu, it kā ar labāko draudzeni:
— Kā viņai to pateikt? Nu, Bella, padomi…
Govs klusi košļāja sienu, bet Lukass nolēma: ir pienācis laiks.
Ideja, no kuras visi zaudēja runas spēju
No rīta viņš nomazgāja Bellu, izķemmēja vilnu, izrotāja asti ar lentēm un uzkāra uz kakla koka plāksnīti:
„Anna, vai tu gribi precēties ar mani? — Lukass”
Bella mierīgi izgāja uz ielas, gāja pa ceļu majestātiski, it kā zinātu: šodien viņa ir galvenā.
Kaimiņi iznāca pie vārtiņiem, smējās, filmēja ar tālruņiem:
— Kas tas ir, kāzu kortežs vai govju parāde?
— Nē, tas ir lūgums par roku un sirdi… caur govs!
Patiesības brīdis
Anna laistīja ziedus pie mājas, kad dzirdēja, kā kāds viņu sauc vārdā. Pagriezās — ieraudzīja Bellu, rotātu ar ziediem un lentēm. Blakus stāvēja Lukass, samulsis, tīrā baltā kreklā, rokās turot cepuri.
— Es… neprotu citādi. Bet es tevi mīlu, Anna. Tu precēsies ar mani? — viņš klusi teica.
Anna sākumā pasmējās — maigi, sirsnīgi. Tad piegāja klāt, pieskārās plāksnei, paskatījās Lukam acīs un čukstēja:
— Jā. Protams, jā.
Kas notika tālāk
Pēc mēneša Grinvudā notika kāzas. Bez limuzīniem un restorāniem — tieši pagalmā, ar koka galdiem, vītnēm un mājās ceptām pīrāgām.
Bella stāvēja blakus, visā pilnībā tērpta svaigās lauka puķēs, un viesi jokoja:
— Šī govs ir galvenā lieciniece!
— Bez viņas kāzas nebūtu notikušas!
Tagad tā ir leģenda
Par šo stāstu runā joprojām:
— Pie mums Grīnvudā, ja vīrietis mīl patiesi, viņš neraksta vēstules. Viņš atved govi!
Lūkas un Anna tagad dzīvo nelielā mājā pie meža, audzina dēlu un meitu. Bella joprojām ir kopā ar viņiem — veca, mierīga, bet joprojām mīlēta.
