Salonu apspīdēja maiga rīta gaisma. Kafijas un matu lakas smarža, maiga mūzika, fēnu dūkoņa, šķēru klikšķi. Anna šeit strādāja astoņus gadus – smaidīga, kārtīga un vienmēr atturīga. Viņai bija savas pastāvīgās klientes, un katra sieviete, sēžot savā krēslā, dalījās ar kaut ko personisku: dažreiz prieku, dažreiz sāpēs.
Tajā dienā viņa grieza matus jaunai klientei – klusai, ar aukstu skatienu. Blakus krēslā divas pastāvīgās klientes sarunājās, kā parasti, skaļi un pārliecināti, it kā viss salons būtu viņu skatuve.
“Vai esat dzirdējuši par to Annu, kas šeit strādā?” viena teica, ieplešot acis.
“Ak, protams. Runā, ka viņa izjauca ģimeni.”
“Jā, es arī to dzirdēju… Es domāju, ka viņa nozaga klienta vīru.”
Anna sastinga, šķēres lidinājās gaisā. Viņas kakls bija sauss. Viņas runāja mierīgi, ziņkārīgi, it kā apspriestu seriālu.
Viņa norijusi siekalas, cenšoties to neizrādīt.
“Interesanti,” turpināja pirmā. “Viņa izskatās tik pieklājīgi.”
“Tieši tā,” atbildēja otra. “To nekad nevarētu zināt.”
Annas iekšas sažņaudzās. Šie vārdi skāra spēcīgāk, nekā viņa varēja gaidīt. Viņa centās uzsmaidīt klientei, bet rokas trīcēja.
Kad darbs bija pabeigts, viņa piegāja pie spoguļa, paskatījās uz savu atspulgu – un pirmo reizi ilgā laikā viņa ieraudzīja nevis frizieri, bet gan sievieti, kuru vērtēja, nezinot viņas stāstu.
Jo viss bija savādāk. Jā, vīrietis, par kuru runāja baumas, reiz bija precējies. Bet tieši viņa sieva vērsās pie Annas pirmā – raudot, lūdzot padomu, nezinot, ka liktenis viņus visus savedīs kopā.
Anna klusībā noslaucīja spoguli un klusi teica:
“Dažreiz cilvēki nesaprot, ka vārdi griež dziļāk nekā šķēres.”
Un tad viņa atgriezās darbā, tikpat mierīgi kā vienmēr.
