Nakts bija silta un klusa. Tikai pulksteņa tikšķēšana un ik pa laikam grīdas čīkstēšana pārtrauca miegaino dzīvokļa klusumu.
Anna, jauna māte, gulēja viegli – it kā viņas smadzenes nebūtu īsti atguvušās kopš dēla dzimšanas. Viņa uztvēra katru kustību, katru elpas vilcienu kā iebūvēts radars.
Ap pulksten diviem naktī viņu pamodināja dīvaina skaņa.
Sākumā viņa domāja, ka tas ir tikai vējš. Bet tad – atšķirīgs, kluss klau-klau-klau.
Ne skaļš, ne biedējošs – bērna.
Viņa piecēlās sēdus. Sākumā viņa nevarēja saprast, no kurienes nāk skaņa. Tad – viņas sirds sažņaudzās: tas bija klauvējiens pie guļamistabas durvīm.
Lēnām, cenšoties neelpot, Anna piecēlās sēdus gultā. Uz grīdas durvju priekšā bija redzama ēna – sīka, nelīdzena, līdzīga cilvēkam, kas ir nedaudz vairāk par metru garš.
Viņa ieslēdza naktslampiņu un ieraudzīja savu dēlu.
Mazais zēns stāvēja uz pirkstgaliem, ar dūri klauvējot pie durvīm, otrā rokā turot rotaļu lācīti. Viņam bija mugurā pidžama ar zvaigznēm, mati bija izspūruši, acis miegainas.
“Mammu… atver,” viņš nočukstēja.
Anna piecēlās, atvēra durvis un apsēdās viņam blakus.
“Zaķīti, kas noticis?”
“Viņš ir… tur,” zēns pamāja ar galvu gaitenīša tumšā gala virzienā.
Anna pagriezās. Gaitenis bija tukšs. Tikai virtuves lampa blāvi dega, metot garas ēnas uz grīdas.
“Kas viņš ir?” viņa jautāja, jūtot, kā pār muguru pārskrien drebuļi.
Zēns klusēja, tad nočukstēja:
“Lācītis teica, ka kāds ienāca.”
Viņa izelpoja un pasmaidīja, cenšoties neizrādīt savu satraukumu.
“Tu sapņoji. Nāc, es tevi nolikšu gulēt.”
Bet, kad viņa pacēla dēlu un pagriezās pret istabu, viņš pēkšņi piespiedās pie viņas pleca.
“Mammu, tā nav! Viņš ir tur!”
Tajā pašā brīdī aiz viņām kaut kas iečīkstējās. Gara, vilkta skaņa, it kā kāds lēnām brauktu ar nagiem pa sienu.
Anna pagriezās un ieraudzīja… atvērtas ārdurvis.
Vējš čaukstēja aizkarus, bet uz sliekšņa viņas nebija ne miņas. Tikai šūpojošas ielas laternas ēna.
Viņa piesteidzās klāt, aizslēdza durvis un ievilka ķēdīti atpakaļ vietā. Sirds dauzījās deniņos.
“Mammu,” mazulis atkal teica, skatoties uz durvīm. “Viņa vairs nav. Lācītis teica, ka tagad viss ir kārtībā.”
Anna stāvēja, apskaujot savu dēlu, klausoties, kā māju atkal piepilda klusums.
Viņa nezināja, kā to izskaidrot – sapnis, sakritība vai kaut kas cits. Bet kopš tās nakts viņa vairs nekad neatstāja guļamistabas durvis aizvērtas.
Un pats dīvainākais bija tas, ka, kad viņa tajā rītā pārbaudīja ārdurvis, uz grīdas gulēja mazs bērna cimdiņš. Tas nebija viņu.
