Kad atkal apciemoju vecmāmiņu, cerot vienkārši iedzert tēju un aprunāties, man nebija ne jausmas, ka kļūšu par liecinieku savas dzīves dīvainākajam kulinārijas cēlienam.
Vecmāmiņa gatavoja gaļu – vienkāršu, bagātīgu buljonu, tādu, kādu viņa vienmēr pagatavo perfekti. Es palīdzēju griezt dārzeņus, kad pēkšņi pamanīju, ka viņa katlā liek… parastu stikla krūzīti.
Es burtiski sastingu.
“Vecmāmiņ, ko tu dari?” es izplūdu.
Viņa tikai pasmaidīja un turpināja griezt burkānus, it kā tas būtu pats ikdienišķākais solis receptē.
Kamēr gaļa vārījās, glāze iekšpusē maigi grabēja no burbuļiem, it kā tai būtu sava dzīve. Es vēroju un mēģināju saprast: kāpēc? Kāpēc? Vai tā ir jauna tendence? Vai arī kāds vecs “vecmāmiņas dzīves triks”, par kuru es visu šo laiku pat nebiju dzirdējusi?
Atbilde bija tik negaidīta, ka es divreiz jautāju, vai vīrietis, kurš visu mūžu pavadījis virtuvē, par to ir pārliecināts.
Izrādās, glāze katliņā ir nepieciešama, lai kontrolētu temperatūru un novērstu gaļas putošanos gar katliņa malām.
Stikls uzsilst lēnāk nekā metāla katliņš un centrā rada nedaudz zemākas temperatūras zonu. Tas novērš:
buljona pārvārīšanos vai pārvārīšanos;
gaļas vienmērīgāku izcepšanos;
putu sakrāšanos vienā vietā un to ir vieglāk noslaucīt;
buljons ir dzidrāks un tīrāks.
Bet tas vēl nav viss.
Mana vecmāmiņa man stāstīja, ka tajos laikos, kad krāsnis bija nevienmērīgi karsētas, sievietes katliņā ievietoja glāzi, lai “nomierinātu vārīšanos” — glāze izkliedēja siltumu un neļāva šķidrumam pārāk spēcīgi vārīties.
Es klausījos un sapratu: lai cik daudz virtuves sīkrīku mēs iegādātos, vienkārši tautas triki dažreiz darbojas labāk nekā jebkura tehnoloģija.
Kad buljons bija gatavs, vecmāmiņa izņēma glāzi ar parastajām knaiblēm — un tā bija pilnīgi neskarta.
“Vai tu domā, ka esmu vienīgā, kas tā dara?” viņa iesmējās. “Katra mājsaimniece mūsu ciemā to zināja!”
Un tad es sapratu, ka nejauši esmu uzdūrusies nelielai kulinārijas gudrībai, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, bet ko daudzi jau ir aizmirsuši.
