Es jau sen biju atteikusies no mīlestības, kad ģimenes grila vakarā satiku Stīvu, mana tēva seno draugu. Mūsu attiecības ļoti ātri kļuva nopietnas, un drīz mēs jau plānojām kāzas. Es domāju, ka beidzot esmu atradusi vīrieti, kuru biju gaidījusi visu dzīvi.
Tad kāzu naktī es ieraudzīju kaut ko tādu, kas pilnībā mainīja visu.
Kad ierados pie vecāku mājas, jau no ielas redzēju, ka viss zāliens ir pilns ar mašīnām.
– Kas pie velna tas ir? – es nomurmināju pie sevis, izslēdzot motoru.
Es jau iepriekš sagatavojos kādam jaunam ģimenes pārsteigumam.
Paņēmu somu, aizslēdzu mašīnu un devos uz māju.
Tiklīdz iegāju, mani uzreiz apņēma grilētas gaļas smarža un tēva skaļie smiekli.
Es ielūkojos pagalmā.
Protams.
Tētis atkal bija sarīkojis spontānu grilēšanu kolēģiem no darbnīcas.
– Amber! – viņš jautri uzsauca, grozot burgerus savā vecajā, eļļas traipiem klātajā priekšautā. – Nāc, iedzer kaut ko! Te ir tikai puiši no darba!
Es centos nenopūsties.
– Drīzāk izskatās, ka te ir visa pilsēta – es nomurmināju, novelkot kurpes.
Pirms es paspēju patiešām ieplūst ierastajā haosā, atskanēja durvju zvans.
Tētis nolika lāpstiņu un noslaucīja rokas priekšautā.
– Tas noteikti būs Stīvs – viņš pusbalsī teica. Tad paskatījās uz mani. – Tu taču vēl neesi viņu satikusi, vai ne?
ES PAT NEPASPĒJU ATBILDĒT, JO VIŅŠ JAU BIJA PLAŠI ATVĒRIS DURVIS.
– Stīv! – viņš nodārdināja. – Nāc iekšā! Ideāls laiks! Ak, un ļauj iepazīstināt ar manu meitu Amberu.
Es pacēlu skatienu.
Un mana sirds izlaida sitienu.
Stīvs bija garš, mazliet rugājiem klāts, vīrišķīgi pievilcīgs. Viņa mati sāka sirmot, bet skatiens vienlaikus bija silts un dziļš.
Kad viņš man pasmaidīja, caur mani pārskrēja savāda tirpoņa.
– Prieks iepazīties, Amber – viņš teica, pastiepjot man roku.
Viņa balss bija mierīga un zema.
ES SATVĒRU VIŅA ROKU, UN PĒKŠŅI APZINĀJOS, CIK NOGURUSI ES DROŠI VIEN IZSKATOS PĒC GARĀ BRAUCIENA.
– Man arī prieks.
Atlikušo vakaru es nespēju neskatīties uz viņu.
Stīvs bija tāds cilvēks, kura tuvumā visi jutās droši. Viņš vairāk klausījās nekā runāja, un, kad kāds runāja, viņš patiešām klausījās.
Katru reizi, kad mūsu skatieni sastapās, manī kaut kas sakustējās.
Tas bija smieklīgi.
Es gadiem ilgi nebiju domājusi par mīlestību.
Ne pēc tā, kam biju izgājusi cauri.
ES JAU SEN BIJU ATMETUSI SAPNI ATRAST „ĪSTO”. TĀ VIETĀ ES KONCENTRĒJOS UZ DARBU UN SAVU ĢIMENI.
Bet līdzās Stīvam es pirmo reizi sajutu, ka varbūt tomēr ir iespējams sākt no jauna.
Vakara beigās es atvadījos no visiem un devos pie savas mašīnas.
Protams, kad pagriezu atslēgu, motors tikai vienreiz noklepojās un noslāpa.
– Perfekti – es nopūtos.
Es tieši domāju, ka jāiet atpakaļ pēc tēta, kad izdzirdēju klauvējienu pie sava loga.
Tur stāvēja Stīvs.
– Problēmas ar auto? – viņš smaidot jautāja.
– NEIEDARBINĀS – ES NOGURUSI ATBILDĒJU. – ES JAU GRASĪJOS SAUKT TĒTI…
– Neuztraucies. Es paskatīšos.
Viņš uzrotīja krekla piedurknes un ķērās pie darba.
Pēc dažām minūtēm mašīna atkal atdzīvojās.
Tikai tad, kad izelpoju, sapratu, ka biju aizturējusi elpu.
– Gatavs – viņš teica, noslaukot rokas lupatā.
Es viņam pasmaidīju.
– Paldies, Stīv. Man šķiet, es tev palieku parādā.
VIŅŠ PARAUSTĪJA PLECUS.
– Kā būtu, ja tu uzaicinātu mani vakariņās? Tad būsim kviti.
Uz mirkli es sastingu.
Vai tas bija uzaicinājums uz randiņu?
Manī uzreiz ierunājās tā vecā, nedrošā balss, kas vienmēr brīdināja, kāpēc nedrīkst atkal pielaist kādu sev tuvu.
Bet Stīva skatienā bija kaut kas tāds, kas lika man tomēr gribēt pateikt jā.
– Jā… vakariņas izklausās labi.
Un ar to viss sākās.
TOBRĪD MAN VĒL NEBIJA NE JAUSMAS, KA STĪVS BŪS TIEŠI TAS VĪRIETIS, KURŠ MAN BŪS VAJADZĪGS, LAI SADZIEDĒTU MANU SIRDI.
Un arī ne par to, cik dziļi viņš mani ievainos.
Pēc sešiem mēnešiem es stāvēju bērnības istabas spoguļa priekšā kāzu kleitā.
Tas šķita gandrīz nereāli.
Man bija trīsdesmit deviņi gadi, un es jau sen biju atteikusies no pasakām.
Tomēr tur es stāvēju, dažas minūtes pirms kļūšanas par Stīva sievu.
Kāzas bija mazas un vienkāršas. Ieradušies bija tikai paši tuvākie ģimenes locekļi un draugi.
Tieši tā, kā mēs gribējām.
KAD PIE ALTĀRA PASKATĪJOS STĪVAM ACĪS, MANI PĀRŅĒMA SAVĀDS MIERS.
Pirmo reizi pēc gadiem es nešaubījos ne par ko.
– Jā – es nočukstēju ar asarām acīs.
– Jā – Stīvs atbildēja aizsmakušā balsī.
Un tā mēs kļuvām par vīru un sievu.
Tajā vakarā, kad visi apskāvieni, apsveikumi un šampanieša malki bija beigušies, mēs beidzot palikām divatā.
Stīva māja… tagad jau mūsu māja… bija klusa.
Es iegāju vannasistabā pārģērbties kaut ko ērtāku.
MANA SIRDS BIJA VIEGLA.
Tad es atgriezos guļamistabā…
Un pilnībā sastingu.
Stīvs sēdēja uz gultas malas ar muguru pret mani.
Un runāja ar kādu.
Ar kādu, kura tur nebija.
– Es gribēju, lai tu to redzi, Steis – viņš klusi teica. – Tā bija perfekta diena… tikai žēl, ka tu nevarēji būt šeit.
Man asinīs sastinga aukstums.
– STĪV? – ES NEDROŠI NOČUKSTĒJU.
Viņš lēnām pagriezās.
Pār viņa seju pārskrēja vainas sajūta.
– Amber, es…
Es piegāju tuvāk.
– Ar ko tu runāji?
Viņš dziļi ievilka elpu.
– Ar Steisiju. Ar manu meitu.
ES TIKAI SKATĪJOS UZ VIŅU.
Es zināju, ka viņam bija meita.
Es arī zināju, ka viņa nomira.
Bet par šo… par šo viņš nekad nebija runājis.
– Viņa gāja bojā autoavārijā kopā ar savu māti – viņš teica aizsmakušā balsī. – Bet reizēm es joprojām ar viņu runāju. Zinu, tas izklausās dīvaini, bet… es jūtu, ka viņa joprojām ir ar mani. Īpaši šodien. Es gribēju, lai viņa zina par tevi. Lai redz, ka esmu laimīgs.
Es nespēju pateikt ne vārda.
Stīva sēras bija gandrīz sataustāmas.
Tomēr es nebaidījos.
ES NEBIJU UZ VIŅU DUSMĪGA.
Man viņa tikai bezgalīgi žēl.
Žēl visa, ko viņš bija zaudējis.
Un žēl, ka tik ilgi viņš to bija nesis viens.
Es apsēdos viņam blakus un satvēru viņa roku.
– Es saprotu – es klusi teicu. – Tu neesi traks, Stīv. Tu vienkārši sēro.
Viņš trīcoši izelpoja.
– Man vajadzēja tev to pateikt agrāk. Es tikai baidījos, ka aizbiedēšu tevi.
– TU MANI NEAIZBIEDĒSI – ES ATBILDĒJU UN SASPIEDU VIŅA ROKU. – MUMS VISIEM IR RĒTAS. NO ŠĪ BRĪŽA MĒS TĀS NESĪSIM KOPĀ.
Stīva acīs sakrājās asaras.
Es viņu apskāvu.
Es jutu viņā vienlaikus sāpes, mīlestību un bailes.
– Varbūt mēs varētu ar kādu par to parunāt – es nočukstēju. – Ar terapeitu. Tev vairs nav tas jānes vienam.
Stīvs pamāja, ar seju ieracies manā plecā.
– Es par to jau domāju. Tikai nezināju, kā sākt. Paldies, ka saproti, Amber.
Es mazliet atvirzījos, lai paskatītos viņam acīs.
– MĒS TO ATRISINĀSIM KOPĀ.
Un, kad es viņu noskūpstīju, es zināju, ka tā patiešām būs.
Jo mīlestība nav par to, lai atrastu nevainojamu cilvēku.
Tā ir par to, lai atrastu kādu, kura rētas esi gatavs nest kopā ar viņu.
