Leo stāvēja priekšā tēvam.
Mazās rokas saspringtas, acis ugunīgas.
Katrs viesis klusēja.
Pat smalkie sudraba galda piederumi šķita pārliecināti, ka šoreiz viss būs mierīgi.
Bet Leo nebija tikai bērns.
Viņš bija aizsargs.
Viņš bija sargājošais.
— Tu nedrīksti viņu pieskarties, — viņš teica, balss klusa, bet neatlaidīga.
Markam tas šķita dīvaini.
— Leo… tas nav vajadzīgs…
Bet zēns neatskatījās.
Viņa acu skatienā nebija bailes.
Bija taisnīgums.
Māte skatījās uz viņu ar cieņu un atvieglojumu.
— Bravo, mans dēls, — viņa čukstēja.
Marka smaids beidzās.
Beatrice, viņa māte, sastinga.
Viesi klusēja, katrs ieelpa sakārtojās, atzīstot negaidītu iznākumu.
Leo palika stāvam, rokas aizsardzībā sagūlušas ap mātes vidukli.
— Mēs vienmēr aizstāvēsim viens otru, — viņš teica.
Un tajā brīdī visi saprata, ka nekad vairs neviena roka nevarēs sāpināt māti, kamēr šis zēns būs blakus.
