Toms vienmēr smējās, kad cilvēki teica, ka mājdzīvnieka turēšana var izmainīt tavu dzīvi. Viņam viņa zelta zivtiņa Bubbles nebija nekas vairāk kā kluss biedrs stikla bļodā. Viņš to pabaroja, ik pa laikam piesita glāzei un turpināja savu dienu.
Taču kādu vakaru viņš pamanīja kaut ko dīvainu.
Krāsainie akmentiņi bļodas apakšā nebija izkaisīti nejauši kā parasti. Tie veidoja ķekarus, gandrīz kā nelielus rakstus.
Toms noliecās tuvāk. “Dīvaini,” viņš samulstēja.
Nākamajā rītā tas atkal bija citādāk. Šoreiz akmentiņi šķita sakārtoti līkumainās līnijās. Formas.
Viņš nervozi iesmējās. “Ko tu tur dari, Bubbles? Spēlē Tetrisu?”
Bet trešajā dienā Toms gandrīz nometa kafiju.
Akmentiņi rakstīja vārdu.
HI.
Viņš skatījās, acis paplašinātas. Zivs švīkšķināja asti, peldot slinkos apļos, it kā nekas nebūtu noticis.
“Labi,” Toms teica skaļi. “Es esmu vienkārši noguris. Tā ir… sagadīšanās.”
Bet nākamajā vakarā, kad viņš atgriezās no darba, viņa vēders kļuva ledū.
Akmentiņi tagad rakstīja viņa vārdu.
TOM.
Sirds klabinot, viņš paķēra telefonu, lai nofotografētu. Bet, pirms viņš to paspēja izdarīt, zelta zivtiņa pārlidoja pāri bļodai, izkaisot burtus.
Viņš gandrīz nemiga, viņa prāts skrēja strauji.
Līdz rītam viņš pieskrēja atpakaļ pie bļodas. Akmentiņi atkal bija pārkārtoti. Šoreiz tie rakstīja:
DURVIS.
Toms apjucis mirkšķināja. “Durvis? Kādas durvis?”
Kā pēc signāla pie durvīm atskanēja klauvējiens.
Viņš sastinga.
Palūkojies pa logu, viņš nevienu neredzēja. Tikai aploksni, kas gulēja uz lieveņa.
Toms ar trīcošām rokām to pacēla un atplēsa. Tās iekšpusē bija viena vienīga papīra lapiņa, tukša, izņemot vienu vārdu, kas bija uzrakstīts nekārtīgā rokrakstā:
SVEIKI.
Viņš lēnām pagriezās pret akvāriju.
Burbuļi peldēja mierīgos apļos, akmentiņi apakšā bija pilnīgi nekustīgi.
