Kad Emīlijas un Marka vecā māja tika applūdināta spēcīgas vētras laikā, viņi domāja, ka tas ir vienkārši vēl viens ikdienišķs nepatikšanas gadījums. Virtuves caurule bija pārplīsis, ūdens bija applūdinājis telpas, un līdz rītam grīdas bija uzpūstas, kļuvušas nevienmērīgas, un mājā valdīja mitruma un vecas koksnes smarža.
Emīlija sēdēja pie loga, rokās turot aukstu kafijas tasi.
“Viss būs jāmaina,” viņa nopūtās.
Markam, kurš stāvēja uz ceļgaliem ar lomu rokās, tas nepatika.
“Jā, dēļus vairs nevar izžāvēt. Viss būs jāmaina,” viņš murmināja.
Māju Marks bija mantojis no vectēva — tā bija veca, pirmskara, ar biezām sienām un smagām sijām. Pagrabā zem tās nekad nav bijis, vismaz tā teica viņa māte. Viņi šeit dzīvoja tikai gadu, baudot klusumu un mājīgumu, un nekad nedomāja, ka zem viņu grīdas varētu slēpties kaut kas cits.
Kad Marks pacēla pirmo dēli, no apakšas izplūda auksts, sastāvēts gaiss.
— Tu to jūti? — viņš sarauca uzacis.
Emīlija piegāja tuvāk. — It kā caurvējš… Bet no kurienes?
Viņš pacēla vēl dažas dēļus, un pēkšņi loms ar klusu skaņu sasita pret metālu. Pēc minūtes abi stāvēja, skatīdamies uz to, kas atklājās viņu priekšā: sarūsējis metāla lūks ar apaļu rokturi vidū.
“Tas nevar būt,” Emily čukstēja. “Mājā nav pagraba.”
— Tad mēs kļūdījāmies, — atbildēja Marks, bet viņa balss nodrebēja.
Viņš satvēra gredzenu un pavilka. Vāks ar čīkstēšanu atvēzās. No zem tā plūda aukstums un mitrums. Tumsā pazuda akmens pakāpieni.
— Marks… varbūt nevajadzētu tur iet? — neskaidri teica Emīlija.
Viņš pasmaidīja. — Tu tiešām gribi to tā vienkārši atstāt?
Lukturis trīcēja viņa rokā, kad viņi sāka kāpt lejā. Kāpnes bija mitras, sienas — ķieģeļu, vietām sabrukušas. Kāpņu apakšā viņus gaidīja neliela telpa. Griesti bija zemi, gaiss smags. Uz sienām bija redzamas sodrēju pēdas, it kā šeit būtu degušas sveces. Stūrī stāvēja vecs, putekļiem apklāts galds, uz kura bija sarūsējuši instrumenti, stikla burkas un aizslēgta metāla kaste.
Marks nolika lukturi uz grīdas un pacēla vāku. Slēdzene pārsprāga, un vāks atkrita. Iekšā bija dzeltenīgi papīri, dažas fotogrāfijas un mazs koka krusts.
Emīlija ar trīcošām rokām paņēma aploksni ar izbalējušu uzrakstu:
“Tam, kas to atradīs.”
Viņa atvēra vēstuli. Rokraksts bija nervozs, nevienmērīgs:
„Ja jūs to lasāt, tad slēptuve ir atrasta. Šajā mājā glabājas tas, kas nedrīkstēja tikt atrasts. Šeit ir uzrakstīti to vārdi, kuri pazuda, un to vārdi, kuri viņus aizveda. Ja jūs vēlaties mieru, aizveriet lūku un aizmirstiet to, ko redzējāt.”
“Kas tas par muļķības?” Emily čukstēja.
Marks pārlapoja papīrus: vārdi, datumi, īsi ieraksti — “aizgāja naktī”, “dzirdēja soļus”, “atrada pie upes”.
“Izskatās kā dienasgrāmata… vai ziņojums,” viņš nomurmināja.
Pēkšņi no augšas atskanēja durvju trieciens. Klusums. Lukturis pamirkšķināja.
“Tas ir vējš,” ātri teica Marks.
Bet, kad viņi uzkāpa augšā, durvis uz viesistabu bija aizvērtas. Lai gan pirms nolaišanās viņi tās bija atstājuši atvērtas.
Un pie sliekšņa — svaigi pēdas no slapjiem apaviem.
Emīlija paskatījās uz Marku.
— Tu taču noņēmi kurpes?
— Protams, noņēmu, — viņš atbildēja aizsmakušā balsī.
Tajā brīdī no zem grīdas atskanēja kluss troksnis. It kā kāds trīs reizes pieklauvētu.
Tuk… tuk… tuk…
Marks strauji pagriezās pret lūku. Vāks lēnām nolaidās pats, čīkstot ar metālu. Emīlija iesaucās un atkāpās, piespiežot vēstuli pie krūtīm.
Lūka aizvērās. Mājā atkal iestājās klusums.
Viņa paskatījās uz lapu — un nobālēja. Zem vecā uzraksta tagad bija redzams svaigs, tumšs tintes uzraksts:
“Laipni lūdzam mājās”.
Kopš tā laika Emīlija un Marks dzīvo šajā mājā… bet katru nakti no zem grīdas dzirdamas klusas soļi, it kā kāds tur joprojām gaidītu, kad lūka atkal atvērsies.
