Kad vecajā mājā Ouk Street sākās kapitālais remonts, neviens nevarēja iedomāties, ka parastie darbi pārvērtīsies par izmeklēšanu, kas atklās desmitiem gadu senu noslēpumu.
Māja bija celta pirms kara — ar biezām ķieģeļu sienām, augstiem griestiem un šauriem koridoriem. Kādreiz šeit dzīvoja ārsti, skolotāji, inženieri… bet tagad — tikai klusums un veco grīdu čīkstēšana.
Trīs cilvēku brigādi izsaucēja vecāka sieviete vārdā Helēna Martina — kārtīga, pieklājīga, nedaudz izklaidīga. Viņa šajā dzīvoklī dzīvoja gandrīz četrdesmit gadus.
— Šeit ir radusies plaisa, — viņa parādīja ar roku uz viesistabas sienu.
— Māja ir veca, es baidos, ka viss sabruks. Lūdzu, izdariet to droši.
Darbinieki sāka dienu kā parasti: urbja troksnis, putekļu smarža, drupināta apmetuma. Bet tuvu pusdienlaikam viens no meistariem, Ādams, pēkšņi apstājās. Urbjs negaidīti iegrima — aiz ķieģeļa bija tukšums.
— Dīvaini… — viņš nomurmināja, pieklauvējot pie sienas.
— Šeit kaut kas ir tukšs. Viņš uzmanīgi paplašināja caurumu un pēc dažām minūtēm dziļumā ieraudzīja taisnstūra nišu.
Iekšā bija tumšs un putekļains. — Droši vien ventilācija, — pieņēma kolēģis. Bet Ādams paspīdēja ar lukturīti — un apstājās.
Dibinā bija maza lelles kurpīte, kas kādreiz bija bijusi rozā, bet tagad bija izbalējusi un saplaisājusi. Izskatījās, ka tā tur bija gulējusi desmitiem gadu. Nevienas piezīmes, neviena auduma — tikai šī kurpīte un kaļķa putekļu slānis.
— Mis Martin! — viņš pasauca saimnieci. — Nāciet paskatīties.
Vecā sieviete piegāja tuvāk, paskatījās — un nobālēja. — Ak, Dievs… — viņa čukstēja. — Es biju to pilnīgi aizmirsuši…
Ādams uzmanīgi izcēla atradumu un nodeva viņai.
Sievietes rokas trīcēja, it kā viņa turētu nevis rotaļlietu, bet daļu no savas pagātnes.
— Tas ir… kurpīte no manas māsas lelles, — viņa klusi teica. — Viņas vārds bija Lena. Mēs dzīvojām šeit līdz karam. Man toreiz bija seši gadi, viņai — četri.
Viņa apsēdās krēslā, piespiežot atradumu pie krūtīm. — Četrdesmit otrajā gadā mūs ar mammu evakuēja, bet tēvs palika — viņš bija ārsts. Lena saslima. Sākumā domājām, ka tas ir saaukstēšanās, bet tad ārsti teica, ka tā ir difterija.
Viņš nespēja glābt pat viņu… Kad mēs atgriezāmies, mamma teica, ka viņu pārbedīja kapsētā. Bet es neatceros bēres. Atceros tikai, ka šajā istabā stāvēja viņas lelle — ar baltu kleitiņu un šiem rozā kurpītēm.
Un pēc tam, pēc remonta, lelle pazuda. Mamma teica — izmetām. Bet tajā naktī es dzirdēju klusu klauvēšanu no sienas. It kā kāds klauvētu ar pirkstu… Telpā kļuva klusi, pat gaiss it kā apstājās.
— Varbūt kāds nejauši to iemūrēja būvniecības laikā, — nedroši teica viens no vīriešiem. Bet Ādams sajuta aukstumu, lai gan no loga pūta silts pavasara vējš. Helēna papurināja galvu.
— Nē. Tas nav nejauši. Es atceros, kā mamma raudāja, kad šo sienu apmetāja. Domāju, ka viņa kaut ko tur paslēpa. Viņa ilgi skatījās uz kurpīti, tad klusi piebilda:
— Dīvaini, bet pagājušajā naktī man sapņojās Lenas balss. Viņa teica: «Helen, atver.» Un šodien jūs to atradāt. Nākamajā dienā Helēna atnesa strādniekiem tēju un mājās ceptu kūku.
Kurpīte tagad stāvēja uz plaukta blakus dzeltenīgai ģimenes fotogrāfijai: mamma, tētis un divas meitenes vienādās kleitās. Aizejot, Ādams nevarēja atturēties un jautāja: — Jums tagad nav bail dzīvot šajā vietā?
Viņa skumji pasmaidīja: — Nē. Es vienmēr esmu jutusies, ka šajā mājā kaut kā trūkst. It kā kāds gaidītu, lai viņu atrod. Tagad, manuprāt, viss ir savā vietā. Viņa ar roku pārbrauca pa sienu un klusi piebilda:
— Māja beidzot vairs neklauvē naktīs.
