Diena bija saulaina, klusa un bezrūpīga.
Saimons un Emīlija Heizi atgriezās no pastaigas pilsētā.
Viņi brauca pa pazīstamu ceļu cauri mazam priekšpilsētas rajonam — zaļi koki, svaiga asfalta smarža, cilvēki, kas steidzās savās darīšanās.
Pie vecā parka, autobusa pieturā, Emīlija pamanīja sirmgalvi.
Viņš stāvēja zem nojumes, atspiedies uz spieķa, gaišā kreklā un cepurē.
— Saimon, paskaties, cik elegants kungs, — viņa teica ar smaidu.
Kad viņi pabrauca garām, vecais vīrs pagriezās un paskatījās viņiem pakaļ — mierīgi, ar vieglu smaidu, it kā būtu viņus atpazinis.
Nākamajā rītā, brokastojot, Emīlija pārlūkoja ziņas telefonā — un pēkšņi kļuva bāla.
— Saimon… paskaties.
Rakstā bija teikts:
“Šodien Svētā Marka baznīcā atvadījās no kunga Henrija Leina — veterāna, kurš bija pazīstams ar savu laipnību un ieradumu katru dienu nākt uz pieturu pie parka, kur reiz pavadīja savu sievu.”
Emīlija parādīja fotogrāfiju.
Tas bija tas pats vīrs. Tas pats krekls. Tā pati cepure.
Viņi aizbrauca uz pieturu.
Uz soliņa, kur viņš stāvēja, gulēja svaiga neļķe un pret sienu bija piesliets spieķis.
Saimons klusēja, bet Emīlija čukstēja:
“Droši vien viņš vienkārši atnāca atvadīties. No vietas, kur viņu bija gaidījis.”
Saule krita caur lapām, apgaismojot tukšo pieturu.
Un viņiem abiem šķita, ka gaisā joprojām kāds stāv — mierīgs, ar vieglu smaidu.
