Tas notika mazā ciematā Austrijā, starp kalniem un miglainām ganībām. Visi pazina Johanu Milleru — klusu, labu zemnieku, kurš vairāk runāja ar dzīvniekiem nekā ar cilvēkiem. Viņam bija veca māja, ābeļdārzs un viens vienīgs zirgs — tumši brūna ķēve vārdā Luna.
Bet maz kas zināja, kā viņa pie viņa nonāca.
Kā viss sākās
Pirms desmit gadiem rudenī bija spēcīgas lietusgāzes. Zeme bija kļuvusi mīksta, un meža malā izveidojās dziļa māla bedre — vecs, aizbiris aka. Jaunā ķēve, nobijusies no negaisa, aizbēga no ganībām un naktī iekrita tur iekšā.
No rīta viņu atrada — drebošu, netīru, ar ievainotu kāju. Saimnieks gribēja viņu nošaut — “tāpat neizdzīvos”. Bet Johans viņu apturēja.
Viņš pats nolīda bedrē, sasēja jostas un virves cilpā, stundām vilka ķēvi ārā, krītot, ceļoties, atkal velkot. Pilnīgi dubļains, ar asinīm uz rokām.
Kad viņam jautāja “kāpēc?”, viņš atbildēja:
— Ja viņa vēl elpo, tas nozīmē — jācīnās.
Viņš izārstēja Lunu. Baroja no rokām, gulēja stallī, lai viņa nebaidītos. Kopš tā laika viņa viņu nekad neuzbruka, nekad neaizbēga.
Pēdējais ceļš
Kad Johanam apritēja 68, viņa sirds apstājās — tieši pie staļļa. Viņu atrada guļam sienā, ar roku, kas vēl gulēja uz Lunas kakla.
Ciems nolēma viņu pavadīt kā pienākas — mazajā kapelā uz kalna. Cilvēki klusumā stāvēja pie zārka, kad pēkšņi atskanēja pakavu skaņa.
Luna.
Viņa pati atvēra vārtiņus, izgāja cauri pagalmam un uzkāpa kalnā pie kapelas. Cilvēki gribēja viņu apturēt, bet priesteris teica:
— Nepieskarieties. Tas ir viņas tiesības.
Zirgs piegāja pie zārka, nolieca galvu… un sastinga.
Viņa nekustējās, neēda, nereaģēja. Vienkārši stāvēja. Stundu, trīs, līdz vakaram.
Kad zārku nesa uz kapsētu, viņa gāja aiz tā — lēni, kā cilvēks.
Tas, ko redzēja no rīta
Naktī Lunu iedzina stallī — viņa nepretojās. Bet rītausmā sieviete, kas gāja uz kapsētu, apstājās un iekliedzās.
Uz svaigās zemes gulēja āboli no viņa dārza. Tīri, lietus nomazgāti. Un blakus — pakavu nospiedumi.
Ķēve pati bija tos noplūkusi no koka, atnesusi un nolikusi tur, kur vairs nestāvēja viņas cilvēks.
Tad viņa klusi stāvēja blakus. Līdz uzlēca saule.
Kopš tā laika katru gadu tajā dienā Luna iziet no aploka un nostājas pie kapa. Klusi. Bez skaņas.
Saka, ka zirgs atceras smaržu, balsi un sirdi tam, kurš reiz viņu izglābis. Un pateicība — tas arī ir valoda, tikai ne cilvēku.
