Diena sākās kā parasti. Klara steidzās pa slimnīcas koridoru, rokās turot kaudzi medicīnisko dokumentu. Jau trešā maiņa pēc kārtas, nogurums, antiseptiska līdzekļa smarža un kafija no automāta — viss saplūda vienā nebeidzamā plūsmā. Viņas palāta bija pēdējā rindā, un tajā gulēja jauns pacients, kurš bija nogādāts naktī pēc avārijas. Vidēja vecuma vīrietis ar pārsējiem uz rokām, novājināts, bet pie samaņas.
Viņš izskatījās mierīgs, gandrīz vienaldzīgs. Skatiens — taisns, bet noguris, it kā viņš jau būtu visu pārdzīvojis. Kad Klara ienāca, viņš klusi pamāja.
— Labrīt, mister Heil, — viņa teica, izņemot dokumentus. — Jāparaksta papīri par pārcelšanu uz citu nodaļu.
Viņš pamāja ar galvu un ar grūtībām paņēma pildspalvu. Pirksti trīcēja. Klara, nedomājot, pievilka galdiņu un palīdzēja viņam turēt lapu. Viņš parakstījās, izelpojās un klusi pateicās.
— Jūs neesat no šejienes, vai ne? — viņa jautāja, lai kaut kā uzturētu sarunu.
— Nē… Vienkārši gadījās šeit pabraukt garām, — viņš atbildēja ar vieglu smaidu. — Dažreiz ceļš ved ne tur, kur plānots.
Kaut kādēļ šis teikums viņu aizskāra. Kaut kas viņa balsī skanēja pazīstami, bet Klara tam nepiešķīra nozīmi. Darbs ritēja savu gaitu — izmērīt spiedienu, pārbaudīt katetru, nomainīt pārsēju. Viss saskaņā ar sarakstu.
Kad viņa iznāca no palātas, koridorā viņu uzrunāja kolēģe:
— Tu zini, kas tas ir?
— Pacients no nakts uzņemšanas. Kāpēc?
— Nu, tas ir tas pats cilvēks, kura dēļ pirms pusgada vāca naudu bērnu patversmes atjaunošanai. Arhitekts, kurš to projektēja, bet pats cieta avārijā, braucot uz atklāšanu.
Klara apstājās. Viņa atcerējās šo stāstu — viņas jaunākā māsa bija uzaugusi tajā pašā patversmē. Toreiz visa pilsēta runāja par šo cilvēku: viņš uzcēla namu bāreņiem par saviem līdzekļiem, bez jebkāda atbalsta.
Viņa atgriezās palātā. Vīrietis jau gulēja. Uz galdiņa pie gultas gulēja pildspalva — tā pati, ar kuru viņš parakstīja dokumentus. Klara uzmanīgi paņēma to un pēkšņi ievēroja uz korpusa iegravētu uzrakstu:
“Tiem, kas joprojām tic labajam.”
