Agrs rīts mazā Eiropas pilsētiņā. Šauras ielas, slapjš bruģakmens pēc nakts lietus, vēss gaiss un kafijas smarža no brīvdabas kafejnīcām. Cilvēki steidzās uz darbu, daži stūma velosipēdus, citi iekārtoja veikalus uz stūra. Viss notika kā parasti.
Zēns gāja pa vienu no ielām, mugursoma rokā, austiņas ausīs, iegrimis domās. Viņa suns, liels vācu aitu suns ar inteliģentām acīm, rikšoja viņam blakus. Viņa vienmēr pavadīja viņu uz skolu, parasti mierīgi ejot. Bet šodien bija citādi.
Suns pastāvīgi bija modrs: viņa atskatījās, tad apstājās, paraustot pavadu, it kā kaut ko sajūtot. Zēns aizkaitināti iesmējās:
“Ak, nu, nu, viss ir kārtībā…”
Viņš uzkāpa uz gājēju pārejas, un tieši tajā brīdī vācu aitu suns viņu strauji parāva atpakaļ, tik stipri, ka viņš nokrita uz ietves. Nākamajā mirklī pa ielu rūkdams aizbrauca milzīga kravas automašīna. Tā slīdēja pa slapjo segumu, bremzēm čīkstot, vadītājam neprātīgi taurējot. Automašīna ietriecās metāla barjerās, dzirksteles lidoja, un garāmgājēji kliedza.
Ja ne suns pēkšņi būtu izklupis, zēns būtu bijis tieši zem riteņiem.
Viņš nekustīgi sēdēja uz ietves, skatoties uz dūmu mutuļiem un salauztajām veikalu vitrīnām. Suns stāvēja netālu, trīcēdams nevis no bailēm, bet gan no spriedzes. Tā skatiens bija intensīvs, it kā tas zinātu, ka viss ir beidzies.
Vadītājs izskrēja no kabīnes, bāls un apmulsis:
“Ak, Dievs, mans bērns! Es nevarēju nobremzēt… bremzes sabojājās!”
Apkārt jau bija sapulcējies pūlis. Cilvēki elsoja, daži filmēja, daži glaudīja suņa galvu. Visi saprata vienu: ja nebūtu viņas, būtu notikusi traģēdija.
Pēc stundas ceļš tika slēgts; ieradās policija, ielu tīrītāji un žurnālisti. Zēns un viņa suns stāvēja uz avarējuša kravas auto fona — slapji no lietus, aplipuši dubļiem, bet dzīvi.
Fotogrāfs nofotografēja zēnu, apskaujot suni, kura saplēstā pavada gulēja netālu.
Vēlāk šī fotogrāfija parādījās visās ziņās:
“Uzticīgs suns izglāba bērnu no nāves — sekundes pirms nelaimes.”
Kopš tā laika visi šajā pilsētā pazina ganu. Cilvēki smaidīja, ejot garām, sakot:
“Lūk, viņa ir, tieši tā pati sune. Varonis bez vārdiem.”
Un zēns katru dienu gāja pa to pašu ceļu, turot viņu aiz jaunās, izturīgās pavadas.
Viņš vairs nevalkāja austiņas.
Un katru reizi, kad viņš gāja garām šim pašam krustojumam, viņš nedaudz ciešāk piespieda roku viņas kaklam — pateicoties par viņas otro dzīvi.
