Kad klīnikā tika atvests suns vārdā Baksters, veterinārārste Jeļena nemaz nenojauta, ka šī ierastā vizīte izvērtīsies par glābiņu. Jaunā ģimene — Andrejs, viņa sieva Marina un viņu astoņus gadus vecā meita Katja — ieradās uz pārbaudi, jo suns bija sācis nemierīgi gaudot un bieži apgriezties uz muguras.
“Varbūt viņu sakoda,” ieteicās Andrejs, kamēr Jeļena uzmanīgi atšķīra biezo kažoku.
“Iespējams,” viņa pamāja. “Redzēsim…”
Tad veterinārārste sarauca pieri. Uz ādas zem viņa lāpstiņas bija dīvains plankums — nevienmērīgs, sarkanīgs, līdzīgs apdegumam. Ne kodums, ne iekaisums, ne infekcija — bet gan apdegums, svaigs, bet bez smaržas.
“Vai jūs viņu ar kaut ko ārstējāt?” Jeļena jautāja.
“Nē,” Marina atbildēja. “Tikai ar šampūnu. Un plankums parādījās vakar.” Jeļena pārvilka pirkstu pāri ādai — tā bija nedaudz silta, it kā kaut kas zem tās gruzdētu.
“Zini,” viņa piesardzīgi teica, “izskatās, ka tas ir termisks efekts. Kaut kas karsts, varbūt metāls, vads, sildelements…”
Andrejs pārsteigumā pacēla uzacis.
“Mājās nekas tāds nav. Mēs tikko ieslēdzām sildītāju pagrabā — Baksteram patīk tur gulēt…”
Jeļena asi uz viņu paskatījās.
“Vai sildītājs ir vecs?”
“Jā, es to atvedu no vasarnīcas, apmēram desmit gadus vecs.”
Viņa sarauca pieri.
“Klausies,” viņa teica. “Nekavējoties pārbaudi pagrabu. Ja tur kaut kas sakarst vai ož pēc deguma, izslēdz visu. Tūlīt pat.”
Andrejs, nojaušot, ka veterinārārsts nerunā tikai muļķības, pacēla klausuli un piezvanīja kaimiņam, kuram bija mājas atslēga. Pēc piecām minūtēm kaimiņš atzvanīja, viņa balsī skanēja šausmas.
“Andrej, tavā pagrabā ir dūmi!” Izskatās, ka elektroinstalācija kūst!
Viņš nometa klausuli un, negaidot, kamēr pārbaude būs pabeigta, steidzās mājās kopā ar Marinu. Kad viņi ieradās, no pagraba durvju apakšas jau mutuļoja dūmi. Viņiem izdevās atvērt durvis un nodzēst uguni ar ugunsdzēšamo aparātu tikai tad, kad liesmas sāka celties augšup pa sienu.
Vēlāk ugunsdzēsēji teica, ka vēl 15 minūtes, un visa māja būtu aizdegusies. Iemesls: vecs sildītājs, īssavienojums, pārkarsis vads. Baksters acīmredzot gulēja netālu, un dzirkstele apdedzināja viņa kažoku un ādu.
Viņš pirmais sajuta karstumu, aizbēga, gaudodams, un no rīta aizveda saimniekus pie durvīm, bet viņi nesaprata, kas bija noticis.
Elena visu uzzināja tajā vakarā, kad Marina ieradās klīnikā ar asarām un kūku.
“Tu mūs izglābi,” viņa teica. “Ja nebūtu tevis un tā mazā pleķīša, mēs šodien šeit nebūtu.”
Un Baksters lepni sēdēja netālu, it kā zinātu, ka tagad ir īsts varonis. Uz viņa muguras palika neliela rēta – sirds formā. Un Elena pasmaidīja:
“Izskatās, ka tev tagad ir dzīvs amulets.”
