Rīts sākās diezgan ierastā veidā: klusums, mitra zeme zem kājām, viegla migla pār dobēm. Vīrietis izgāja dārzā pārbaudīt augus, bet pēc tikai dažiem soļiem pēkšņi apstājās.
Tieši kārtīgo rindu vidū gulēja dīvainas, tumšas kapsulas. Trīs. Iegarenas, biezas, kā āda, ar plānu “asti” galā. Tās izskatījās pēc kaut kā starp mumificētu augli un izžuvušu ādas gabalu. Bet visbaismīgākais bija tas, ka viena no šīm lietām nedaudz drebēja.
Mana sirds sažņaudzās.
Tās nevarēja būt ne atkritumi, ne auga sakne.
Vīrietis pieliecās un uzmanīgi ar zariņu pagrūda vienu kapsulu. Tā nedaudz šūpojās, it kā iekšā dzīvotu kaut kas mazs… vai guļošs.
Arī smarža bija dīvaina: mitra, līdzīga mežam, it kā kaut kas ilgu laiku būtu gulējis pazemē un pēkšņi tiktu izrakts.
Pirmā doma bija: kāda dzīvnieka olas.
Otrā bija bioloģiskie atkritumi, ko kāds slepeni izmetis.
Un neviens no šiem variantiem nepadarīja situāciju mazāk biedējošu.
Katram gadījumam vīrietis nofotografēja un nosūtīja to pazīstamam dabas ekspertam. Atbilde pienāca gandrīz acumirklī:
“Neaiztieciet. Pagaidiet. Es tūlīt būšu klāt.”
Šie vārdi situāciju padarīja tikai vēl satraucošāku.
Pēc brīža vīrietis stāvēja pie kapsulām, tās pētot, it kā skatītos uz kaut ko no 19. gadsimta entomoloģijas mācību grāmatas.
“Tam… noteikti nevajadzētu šeit augt,” viņš nomurmināja.
Viņš uzmanīgi pacēla vienu no kapsulām kopā ar kastīti. Tā bija cieta, negaidīti smaga un nedaudz silta.
“Tā ir ooteka. Plēsīga kukaiņa olu maisiņš. Un, spriežot pēc izmēra… ne mūsējais.”
Vīrietim kļuva slikti.
“Un iekšā… kaut kas dzīvs?”
“Iespējams, desmitiem kāpuru.” Ļoti rijīgi.
Speciālists savāca kokonus traukā.
“Mums tie jāaizved uz vietu, kur tie var ar tiem tikt galā. Ja tā ir invazīva suga, vislabāk neriskēt.”
Ar to viss varēja beigties. Bet tajā vakarā vīrietis atkal izgāja dārzā un pamanīja kaut ko, kas lika viņam nostingt.
Blakus vietai, kur bija bijušas kapsulas, zemē bija vēl viens iespiedums. Lielāks. Perfekta ovāla forma. It kā tur arī kaut kas būtu bijis… bet pazudis.
Vīrietis pasauca speciālistu. Speciālists uzreiz sarauca pieri, pietupdamies pie nospieduma.
“Šī zīme… neizskatās pēc ūtekas.”
“Kas tad?”
Speciālists ilgi klusēja un tad klusi teica:
“Es ļoti ceru, ka tā nav tā, kā es domāju.”
Vīrietis juta, kā pār mugurkaulu pārskrēja drebuļi.
Un tad speciālists piebilda pavisam citā tonī: “Ja naktī dzirdat dīvainu čaukstošu skaņu… nekādā gadījumā neejiet dārzā.”
